Ieva Pētersone
Mūsdienās cilvēki nereti ir spiesti strādāt pāri saviem spēkiem, lai nopelnītu sev iztiku. Rezultātā rodas spēku un enerģijas izsīkums. Visam pāri veļas bezcerības vilnis. Šādi apstākļi veicina tik pazīstamo izdegšanas sindromu. Rodas emocionāli liels nogurums. Cilvēks kļūst sarūgtināts, īgns nervozs, viegli aizkaitināms. Savukārt fiziskais nogurums, pareizāk sakot pārgurums, mazina cilvēka aizsargspējas un izraisa biežas saaukstēšanās slimības. Rodas miega traucējumi un sāpīgas sajūtas ķermenī. Citiem cilvēkiem rodas vēlme biežāk iepirkties, iesaistīties mīlas dēkās, arī iedzert alkoholu. Dažiem atkal negribas nekur iet, pazūd interese par visu dzīvi. Bezcerības un bezpalīdzības sajūtas dēļ cilvēkiem ir grūti meklēt palīdzību. Tā vietā, lai atpūstos, sevi pasaudzētu, cilvēks nododas darbam vēl vairāk. Taču nauda iztērēto enerģiju nekompensē. Izdegšanas sindromam visvairāk ir pakļauti jaunie speciālisti un cilvēki, kuri sāk strādāt jaunā darbavietā un vēlas sevi pierādīt. Cilvēks nav mašīna. Orientēšanās tikai uz darbu atriebjas. Tāpēc tomēr vairāk laika jāvelta arī sev. Jo pārguris cilvēks nevar nevienam vairs palīdzēt. Tas nav egoisms vai patmīlība, tikai pienākums pret sevi. Nepieciešams saglabāt līdzsvaru starp darbu un atpūtu. Tas nozīmē īstajā brīdī pateikt ”nē, es to neuzņemšos”, no savas pieredzes zinu, ka tas ir ļoti grūti. Tāpat no izdegšanas sindroma pasargā doma par labi padarītu darbu. Piemēram, labi uzrakstītu rakstu vai tīri izmazgātu veļu. Grūtāk ir, ja visa diena pagājusi vienā steigā, bet nav taustāma rezultāta. Piemēram, mediķu, aprūpētāju darbs, viss sociālais darbs bieži nav acīm pārredzams, tāpat arī žurnālistiem. Mazāk nogurdina sirdij tīkams darbs. Mūsdienās arī tas paliek liels retums. No izsīkuma sindroma palīdz izvairīties arī labas attiecības ar kolēģiem., kuru veidošanā katrs var dot savu ieguldījumu. Tāpat vairāk pasargāti cilvēki, kuriem piemīt prasme kontaktēties ar citiem, pietiekami augsta pašvērtības apziņa un pozitīva attieksme pret dzīvi. Ļoti svarīgi ir prast sabalansēt darbu un atpūtu. Piemēram, pastaigas svaigā gaisā, nopēršanās pirtī, brauciens ar velosipēdu, ziemā slēpēm Adīšana, dziedāšana korī, ansamblī vai kāda cita nodarbošanās, kas nav saistīta tiešo maizes darbu. Arī bēdas nevajag uzkrāt sevī, bet gan ”izrunāt laukā”, dalīties savās izjūtās ar tuviniekiem, draugiem, cilvēkam, kuram uzticas. Ieguvēji ir arī tie, kuri nezaudē humora izjūtu. Atradīsim darba steigā brītiņu sev, padomāsim, kas labs ar mums noticis pēdējo 24 stundu laikā un iespējams, ka nogurušais prāts spēs uzcelt varavīksnes tiltu šķietamajai bezcerībai. Turamies!
Reklāma