Vai gribam būt labi ļaudis savā Alūksnē?

“Pasaules garīgās mācības arvien ir mudinājušas cilvēci tiekties pēc Gaismas, neiegrimt pesimismā un nevarībā. Taču visām gaišām mācībām un cēliem vārdiem ir maz nozīmes, ja cilvēki paši ikdienā necenšas sadzīvot cits ar citu, būt vienkārši labi ļaudis.” (Rudīte Raudupe)

Jā, vai gribam būt labi ļaudis vispirms saviem cilvēkiem, saviem alūksniešiem? To esmu sevī pārdomājusi vairākas reizes. No vienas puses, pilsēta ir skaista, sakopta, vismaz tūristiem ir, ko redzēt. Alūksnes ezers vien ir ko vērts – lasu “Alūksnes un Malienas Ziņas”, ka šogad aprit 65 gadi, kopš Alūksnes ezerā notika pirmās ūdens sacensības un šajā sakarā nedēļas nogalē notiks lielas ūdens moto sacensības. Varam lepoties ar mūsu parku, bānīti, muzeju, daudzām lietām, kur var piebraukt un esi gana stiprs, lai pats varētu aiziet un nebūtu jādomā, kā tikt galā saviem spēkiem.

Notiek dažādi pasākumi, diemžēl daudzi ir jau sen aizmirstībā, piemēram, kad Alūksnē un vēlāk pagastos tika plaši rīkoti bērnības svētki. Mainās laiki, mainās tikumi. Vismaz vēl godā ir kapu svētki, pilsētas svētki, kad sabrauks ciemiņi no malu malām. Bet atkal bažas, kas vēl pirms kādiem gadiem pat nebija problēma, proti vai ciemiņi divas naktis var nakšņot kemperī. Šajā lietā, cik noprotu problēmu nebūs, parādīsim sevi tālumniekiem no labās puses.

Protams, ka neviens jau nevedīs uz vietām, kur svešām acīm nav rādāms, citādi jau nebūsim labi ļaudis. Paši kaut kā, galvenais, lai citi domā, ka te viss iet no rokas. No malas skatoties jau tik slikti nav, tiesa, kas tiesa. Pati dzirdēju savām ausīm, kā tūristi priecājās par jauno tiltu, kuģīti un skatu torni, protams citiem objektiem, baznīcu. Glika ozoliem. Jo mums taču ir jauns Tūrisma informācijas centrs un gidi, kuri lieliski prot savu darbu. To nevar noliegt. Un tomēr, tomēr gribas nopūsties kaut vai par daudzkārt pieminētajām Alūksnes novada bibliotēkas kāpnēm uz otro stāvu. Tur ir lasītava, internets, notiek izstādes, bet, lai tiktu augšā, patiešām nepieciešama ļoti laba veselība. Darbiniekiem par to vien būtu jāpiemaksā, es teiktu – par darbu bīstamos apstākļos. Te nu rodas jautājums, cik labi ļaudis esam, vai gribam būt labi alūksniešiem vai tikai iebraucējiem, kuri uz bibliotēku nenāks. Domājot rodas rūgtums, pamatots rūgtums, jo ar solījumiem vien nepietiek. Tūristi atbrauks, papriecāsies un aizbrauks, bet alūksnieši paliks ar savu sāpi. Kādi jau ir zem zemes, tā arī nesagaidījuši uzlabojumus novada bibliotēkā, kādi jutīsies kā trešās šķiras cilvēki, kuriem nebūs lemts tikt otrajā stāvā un pašiem redzēt telpas. Kaut vai SAC ,,Alūksne’’ iemītnieki? Tā kā par šo jautājumu runājot, tik labi ļaudis alūksniešiem neesam., labi jau ka vēl tualete ir palikusi vecajā vietā. Afišu staba nav, bet alūksnieši ar to ir samierinājušies. Atklāts jautājums paliek par novada bibliotēkas kāpnēm uz otro stāvu. Lasot, gūstam daudz līdz šim nezināma, maz izprasta. Kaut vai ētikas pasniedzēja Augusta Milta lekciju kursa atziņu, ka ļaujoties negatīvām emocijām, cieš paša veselība, nemaz nerunājot par noskaņojumu. Katrā ziņā, to der atcerēties.

Vēl viena atziņa: “Cilvēka dzīves mērķis ir atrast sev piederīgu noti, ar ko saskanīgi iesakņoties Visuma kopējā harmonijā, dzīvot tā, lai izjustu sevi kā neatdalāmu sastāvdaļu no kosmisko ritmu plūdiem un atplūdiem, no pasaules esamības elpas.” ( Vaira-Vīķe Freiberga. “Dzintara kalnā”) Savas vērtības un savi cilvēki ir jāsargā . Viegli ir pazaudēt saikni ar garīgo mantojumu un tas ir vērtīgāks kā zelts un sudrabs, tādēļ der atcerēties, ka katrs cilvēks, kurš iegriežas bibliotēkā ir garamantas nesējs. Bet mēs taču gribam būt labi ļaudis arī savējiem vai ne? Lai izdodas! Vismaz līdz pašvaldību vēlēšanām.