Uzticīgais sava ceļa gājējs – Saullēkta stundā dzimušais Alfreds Dāvids

No piezīmju bloka

Saņemot laikrakstu Alūksnes un Malienas ziņas 8. Septembra numurā mani piesaistīja laikraksta žurnālistes Daces Plaudes raksts „Ar tēvzemi sirdī’’, kurā viņa izsmeļoši pastāsta-,, Mūzikas pedagogam, diriģentam, sabiedriskajam darbiniekam un literātam Alfredam Dāvidam – 100’’

Pienāk 9. Septembris un es vēlreiz atgriežos pie laikraksta publikācijas un paņemu no grāmatu plaukta viņa romānu „Aplausu deja’’ (attēlā), kurā viņš pats raksta-,,Šis romāns ir mozaīka, kas veidota no patiesu vēsturisku notikumu un cilvēku likteņu lauskām, sastiprinātas ar manas fantāzijas iespējām un gaumi. Lasītājiem novēlu izbaudīt līdzdalībnieku un līdzzinātāju sajūtas, īpaši tās, kas saistās ar visu karu kluso varoņu- latviešu māšu, sievu, līgavu- pārdzīvojumiem’’.

Vairāk ar šo dzīves gudro cilvēku iepazinos rajona literātu tikšanās reizēs un viņa publikācijās vietējā laikrakstā. Bet laikam ritot atmiņas aizplūst tāpēc no jauna paņemu rokās Alūksnes rajona literātu kopkrājumu „Ezerlāse’’, kuras izdevējs ir SIA “Selja”. Galvenā redaktore Kornēlija Apškŗuma, redakcijas kolēģija- Jānis Polis, Aija Plūme. Līdz strādnieki-Ēriks Lippe, Zoja Ratsepa, Brigita Skaistkalne. Autoru foto- Jānis Podnieks un Jānis Polis.

Tajā es atkal no jauna satiekos ar Alfredu Dāvidu un viņa biogrāfiju un dzeju.

Tur viņš raksta, ka piedzimis 1923. gada 9. Septembrī svētdienas rīta saullēkta stundā. Agri sācis ganīt govis un divas vasaras kļuvis, par algotu ganu abi ar ganu suni Bonīti.

,,Vienreiz gan( kā vecajā Vidzemes kalendārā ar papa roku atzīmēts- tas noticis 1929. gada 24. Augustā) manas ganu gaitas varēja beigties traģiski. Redzēdams, ka govis grasās ieiet labībā, skrēju tās atgriezt, bet otrā gada bullēns pēkšņi man uzbruka. Par laimi nokritu starp diviem ciņiem, tā ka uzbrucējs nevarēja man ar ragu iedurt. Tad jau klāt bija arī Bonītis un, kozdams bullēnam pakaļkājās, to aiztrieca. Pēc divdesmit gadiem uzzināju, ka pašā datumā Liepnā piedzimusi meitene, kas kļuva mana sieva.’’

Diemžēl manās rokās nav viņa autobiogrāfiskais romāns ,,Skaidas’’, bet tajā viņš kā pats raksta pieskaras garām ejot kopkrājumā. Tur var arī iepazīties ar fragmentu no romāna,, Skaidas’’ Bet no kopkrājuma ,, Ezerlāse’’ citēšu viņa atmiņas, kurā ir arī skaudra nots. ,,Trauksmains un skaists bija arī Atmodas periods. Šķita, ka atgriežas bērnība un agrā jaunība ar sarkanbaltsarkano karogu, ‘’Dievs, svētī Latviju’’, Līgo svētku svinēšanu. Sākuma jūsmu aptumšoja, diemžēl ar mūsu atbalstu, pie varas nākušo Latvijas pseidopatriotu negausība, mantrausība, tautas interešu pakļaušana personīgajām, bet vislielāko likteņa triecienu saņēmu 1997. gada pavasarī , kad piecu minūšu laikā, brokastīm kafiju vārīdama, uz viņsauli taku iemina mana sieviņa. Acīm neredzama, bet ar sirdi un dvēseli sajūtama, viņa mūsu ģimenē un vienmēr klāt un joprojām dāvā mums savu svētību un mīlestību’’

Tālāk seko sievai pašas Laimas lemtajai dzejolis-

,,Kad vakarblāzma dienu sauc uz dusu,

Pie apvāršņa sāk „zilie kalni’ ’māt,

Tad atmiņās vēl gribas klusu, klusu

Man savas dzīves dziesmu otrreiz izdziedāt.

Lai prieki, sāpes, mīla, ilgas, grēks,

Kā skaņas skaudrā melodijā sienas,

Lai tajā izskanētu vājums mans un spēks,

Un dzīves krāsainās un blāvās dienas.

Bet pāri visam, ko viskarstāk vēlos,

Pirms laiks būs pienācis man Dieva priekšā stāt:

Kaut spētu vārdos patiesos un kvēlos

Par Tevi, mana mīļā, cēlā, liecināt!’’

Paldies Liktenim, ka arī man bija lemts ar viņu satikties dzīvē, vienam no spilgtajām personībām Alūksnes novadā. Paldies, žurnālistei Dacei par rakstu un tiem laikabiedriem, kuri dalījās atmiņās, pieminot viņu simtgadē.

Un arī es pievienojos tiem daudzajiem Alūksnes novada cilvēkiem sakot,’’ Paldies, ka jūs bijāt!’’ Atliek tikai nepagurt, dzīve turpinās!