Uz bērēm – ar suni?

Laikraksta redakcijai pārdomas uzticēja kāda lasītāja, kura, ejot pa Alūksnes kapsētu, redzējusi, ka bēru ceremonijā kādai no pavadītājām līdzi bijis suns. Lasītājai tas šķiet nepieņemami, un viņa vaicāja, vai šis jautājums būtu apspriežams publiskajā telpā. Komentāru lūdzām sēru ceremoniju vadītājām Ilgai Drozdovai, Valentīnai Paudrupei – Pauderei, Vijai Puzulei, ilggadējam Alūksnes kinoloģiskās biedrības “Remis” vadītājam Agrim Naglim un Alūksnes kapsētas pārzinei Gintai Strickai.

Alūksnes novada pašvaldības kapsētu darbības noteikumos norādīts, ka pašvaldības kapsēta ir vieta, uz
kuru attiecas normatīvais regulējums par sabiedrisko kārtību, tirdzniecību, mājdzīvnieku uzturēšanu u.tml..

Alūksnes kapsētas pārzine Ginta Stricka: “Domāju, ka ierasties uz bērēm ar suni ir nepieņemami, jo kapsēta nav suņu pastaigu parks.”

Sēru ceremoniju vadītāja Ilga Drozdova: “Manā 30 gadu praksē nav bijis neviena kurioza, ka kāds bērinieks vai bēriniece būtu ieradušies bērēs ar savu mīļdzīvnieku. Suņa vai kāda cita mīļdzīvnieka līdzņemšana uz bērēm, manuprāt, ir pretrunā ar vispārējās higiēnas noteikumiem un klaja necieņas izrādīšana pārējiem klātesošajiem. Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja pats aizgājējs, piemēram, kinologs, ir izteicis īpašu vēlmi par mīļdzīvnieka klātbūtni izvadīšanā. Jāņem vērā arī fakts, ka suņi, izdzirdot mūziku, bieži vien sāk kaukt vai “dziedāt” līdzi. Tādus gadījumus esmu piedzīvojusi daudzreiz, vadot bēru ceremonijas aizgājēju mājās. Savukārt Latvijas Apbedītāju Asociācija atgādina par Ministru Kabineta lēmumu, kurā teikts, ka Latvijā kapu teritorijā ieiet ar dzīvniekiem ir aizliegts, par ko liecina arī atbilstošas piktogrammas pie ieejām kapsētās.”

Sēru ceremoniju vadītāja Vija Puzule: “Mūsu kultūrā tas nav pieņemts un pierasts, bet pasaule mainās, un man šķiet, ka mums ir jāmainās tai līdzi. Ja man būtu suns, es uz bērēm neņemtu viņu līdzi, jo mani gadi to neļauj, bet jaunā paaudze uz šādām lietām skatās citādāk. Pieļauju, ka tā nebija kundze gados, kura bija paņēmusi uz bērēm līdzi savu sunīti, un viņa arī varēja galvot par tā uzvedību. Mūsu sabiedrība nav pieradusi, ka tā notiek, bet pieļauju, ka citviet pasaulē tas nav nekas īpašs. Savulaik mana mamma bija aizbraukusi uz Kanādu, kur ciemojās pie radiem, un bija pārsteigta, ka cilvēki visur staigā ar suņiem, un tur esot arī suņiem paredzētas peldvietas. Varbūt šī lielā suņu mīlēšana un lološana līdz mums ir atnākusi no ārzemēm? Katrā ziņā viss nepierastais nāk ar lielu pretestību, tā tas bijis vienmēr.”

Valentīna Paudrupe – Paudere, sēru ceremoniju vadītāja: “Domāju, ka nav ētiski uz bērēm ņemt līdzi suni, ja nu vienīgi tas ir aizgājēja mīlulis. Bēres nav priecīgs pasākums, tajās dod godu aizgājējam. Sāks skanēt mūzika, un suņuks sāk “dziedāt” līdzi. Manā pieredzē ir bijuši gadījumi, kad, izvadot no lauku mājām, saimnieki savus mājdzīvniekus atšķir uz to brīdi.”

Ilggadējais biedrības “Remis” valdes priekšsēdētājs Agris Naglis: “Suns ir suns, un bēres ir bēres. Tās ir divas dažādas lietas. Var gan gadīties tādi apstākļi, ka saimniekam nav tajā brīdī, kur savu sunīti atstāt. Pie mums nav kā ārzemēs, kur ir viesnīcas, kur uz kādu laiku var atstāt mājdzīvnieku, ja saimnieks uz laiku ir prom no mājām. Tomēr domāju, ka situāciju var atrisināt tā, lai suns nav jāņem līdzi uz bērēm. Jā, viņš ir mīļš, un mājdzīvniekus daudzi uzskata par saviem ģimenes locekļiem, bet bērēs ir citas prioritātes, un sunītim tur nav jābūt. Nezinu, vai saimnieks gribēs dalīt sēras ar savu suni.”