Tā gaidu Lieldienu kā bāleliņu!

Lieldienas ir seni svētki, pazīstami jau pirms Kristus. Lieldienās auglības simbols ir ola. Pirmo olu Lieldienu rītā sadalīja visiem mājās ļaudīm vienādi, lai katram tiek savs gabaliņš. Neaizmirsa arī mirušos – pa olai nolika atsevišķi malā.

Lieldienas bija arī Laimas svētki. Skatoties Lieldienu rītā caur zīda drāniņu, varot ieraudzīt pašu Laimu. Lieldienu sapņi katrā ziņā piepildoties. Bet pašas Lieldienas jāsagaida ne vien ar tīru, bet arī ar gluži baltu kreklu mugurā. Lieldienas ir prieka svētki. Prieks par to, ka Nāve uzvarēta, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies.

Arī man šī gada lielākā svētdiena ir prieka svētki. Gaidot Lieldienas, gribas iztīrīt ne tikai māju no liekā, kas pa ziemu sakrājies, bet arī sirdi. To es daru ikdienā sirdī izlūdzoties piedošanu, kurus esmu tīši vai netīši sāpinājusi un pati piedodot saviem pāri darītājiem. Iespēju robežās atturos no iepirkšanās drudža un skaļiem pasākumiem. Domāju daudz par cilvēku savstarpējām attiecībām. Cik daudz laika paiet veltīgi strīdoties, skaužot, aprunājot. Bet kad cilvēka vairs nav, tad gan gandrīz ar sāpēm atceramies, ko nepateicām, ka dažādu iemeslu dēļ atlikām satikšanos. Visu jau neizrunāsi, vienmēr nebūsim kopā ar draugiem, tuviniekiem. Neviens jau nezina, kad dzīvības zvani apklusīs. Tomēr, ja prātā nāk labi vārdi, ko otram pateikt, ja gribas izlīgt, tāpat vien redzēt, nevajadzētu atlikt. Iespējams, ka nākamā reize var arī nepienākt. Tāpēc labāk ir teikt mīļus vārdus uzreiz, jo dzīve ir, kā stikla trauks. Te ir, te plīst…

Augšāmcelšanās godība ir apsolījums visiem, kas tic uz Kungu. Vienoti ar viņu, mēs celsimies no zemes, kaut arī mūsu putekļus būtu vējš iznēsājis. Priecīgas Lieldienas! Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!