Šovakar domām tikai viena stīga
Tāda vējaina, mazliet nīgra.
Ap pusnakti tā trūks
Un svece izmisumā tumsā lūgs
Pēc palīdzības rītu, kad gaismas ziedi
Logos atkal plauks
Un diena laukā sauks.
Es apsēdos un domāju par vienu-
Kāpēc aizvien mēs gaidām jaunu dienu
Kāpēc mēs nīstam katru dienu,
Kāpēc mēs mīlējam ar vienu?
caur laikiem, steigu
un pienu un mīlēt kā cilvēkam pienākas
un nīst, kas nav no Dieva
un mātes piena.
Mēs esam un būsim aizvien
Kā bērni pasaules ģimenē
Un kritīsim cauri kā sietam
Ja nebūsim mīlēti mīlestībā.
