Skats no alas

Katru rītu ceļos ar domu – būs tak reizi saulīte –, bet nav! Zvanu māsai uz Rīgu – tā paziņo – mums ir saulīte. Kā tad, kā vienmēr – Rīgai viss, pāķiem nekā.

Bet gan jau nu būs mums arī, kad tikai pasaule nomierinātos un nesvaidītu tās bumbas uz priekšu un atpakaļ. Un kad mūsu tuvākie kaimiņi – tepat no Pleskavas – taisās mest bumbu gan uz Vašingtonu, gan Londonu, nesaprotu, viņi domā, ka pretī nebūs nekā. Bieži esmu lasījusi to teicienu – un tad zeme aizies kā satīta grāmata! Vai tad jau!? Bet to bumbu svaidītāju bērni tak dzīvo gan Ņujorkā, gan Londonā – vai viņš paspēs atbraukt? Tikai mēs arvien vairāk saprotam, ka pasaule ir tā piebāzta ar ieročiem, ka vairs jau nav palicis mazs laukumiņš, kur ziedēt margrietiņām un naktsvijolēm. Atliek tikai lūgt – Dieviņ, pasargā šo zemīti! Es jau vairākas reizes esmu teikusi – es piedzimu Lielā kara vidū, bet negribētu mirt nākamo lielo kauju laikā.

Bet nu labi – tas viss lielo vīru rokās, bet mums tepat savas nelaimes. Drusku sāp kāja, tādēļ sēžu visu laiku telefonā. Ārprāts, ko cilvēki dara! Lasu par mazo puisīti, kurš nosala netālu no mājām. Tad seko raksti, cik lieliska māte ir šī kriminālnoziedzniece, ka nevajag sodīt. Domāju, ka labākais sods būtu – likt katru dienu basām kājām noiet šo gabalu, ko mazais bērniņš šausmās un sāpēs nogāja pēdējā gaitā. Lai visu mūžu šo ģimeni pavada murgi un nožēlas! Ne viens kaķīts, ne sunīts tā neizdarīsies ar saviem mazuļiem. Tikai es savā garā mūžā esmu pārliecinājusies – sods nāk vienmēr, agrāk vai vēlāk!

Ir jau arī citas ziņas. Cik veru vaļā telefonu, tā satieku tādus Timmas un Sedukovas. Lai kas viņi būtu, mums galīgi nav vienaldzīgi šie satraucošie dzīvesstāsti. Kas bija Timma? Un ko dara Sedukova? Par to raksta visu laiku, bet tad, kad mūžībā aizgāja mūsu dziesminieks Peters, tad bija neliela rindiņa. Kas tad nu tas pret tām piepūstajām meičām, kas groza savas vienādās pakaļas uz priekšu un atpakaļ. Bet kādi laiki, tādi tikumi!

Ir arī priecīgi brīži, paveru telefonu, un man pretī raugās lielas acis un stāvas austiņas – mūsu mīlulis Kaķis izveda mūs pasaulē! Mēs visi sakām paldies lieliskajai komandai, kura pārspēja visus Simpsonus, Avatarus un vēl nezin ko. Galvenais, ka pasaule ir noilgojusies pēc kaut kā cita, nevis pēc mūžīgajiem zvaigžņu kariem. Par to liels paldies no mums visiem!

Baiba Berkolde, lasītāja