(Atceroties nu jau mūžībā aizgājušo Rūtiņu Birziņu)
Mēs cits citam varam būt gan velns, gan eņģelis. Mēs dāvājam labo un ļauno. Bet gadās arī, ka mūsu attieksme ir pilnīgi vienaldzīga. Tādi cilvēki mūsu atmiņā nepaliek. Mēs labprāt pie atmiņu ugunskura aicinām tos, kuri mūsu dzīvē ir darījuši daudz laba. Tie var būt radi, draugi, darba biedri vai vienkārši ceļā satiktie. Savā foto albumā visbiežāk sameklējam tās sejas, kuras arī pēc gadiem mūs uzrunā, aicina, apmīļo, pamudina. Tādas ir arī man. Tiesa, vairāk atmiņās. Viena no tām ir Rūtiņa Birziņa.
Ar ziediem rokās un mīļumu sejā pretī raugās toreizējā Alūksnes rajona lauksaimniecības pārvaldes galvenā zootehniķe Rūtiņa Birziņa. Es viņas labestību smēlu gadu, strādājot par zootehniķi kolhozā “Ilzene”. Visu šo laiku Rūtiņa stāvēja līdzās ar padomu, uzmundrinājumu, mīļu smaidu. Nekad no viņas nedzirdēju skarbāku vārdu, pat ja viss nebija izdarīts, tā, kā vajadzēja. Arī padomu nekad neliedza. Viņa vienmēr centās manu domu novirzīt pareizā gultnē, tāpat kā sendienās skolotāja. Viņa man vienmēr ticēja, vismaz centās to darīt. Kaut vai toreiz, kad abas gājām pa ganībām pārbaudīt zelmeni un pievesto ūdeni. Viena muca bija tukša, es to zināju, tāpēc pakāpos pie mucas pati un teicu, gana ūdens, gana. Vēlāk saplūcu viņai sauju pīpeņu – kā kompensāciju par šo mānīšanos, bet ūdens šajā mucā ganību vistālākajā stūrī turpmāk nekad netrūka. Kad es jautāju, kur viņa ņem tik daudz spēka un savaldības, lai paliktu tāda balta un tīra, lai dotu tik daudziem padomu, viņa teica: “Jāstrādā!”, “Jāstrādā un jāmācās!” Un man gribas apsolīt: tā arī būs! Viss, kas labs, ir daļa no Rūtiņas, no viņas labestības.
Atsaucot atmiņās mīļās sejas, man atkal un atkal jādomā – kāpēc citi, brienot cauri māla zemes smagumam, ziemas skarbumam, vasaras svelmei, rudens lietavām, paliek pelēcīgi, citi turpretī – balti kā bērzu birztala. Kāpēc vienus tikai paciešam, bet citus gaidām? Kāpēc vieni ņem, bet citi – dod? Kāpēc viņi spēj paturēt pašu galveno: pienākuma apziņu un sirds siltumu?
Reklāma