Ieva Pētersone
Viedoklis
Ir 18. Janvāris un es izeju Alūksnes ielās, mierīgi bez steigas un bailēm nokrist. Mēs varam priecāties, ka viss tiek darīts gājēju labā, jo ziema patiesi ir neaprēķināma, bet paldies ielu uzturētājiem. Mans mērķis ir SIA “Alūksnes slimnīca.” Ceļā satieku vienu alūksnieti, kuru diemžēl nepazinu, bet šoreiz tam nebija nozīmes jo viņas sāpe bija “SEB banka” ar izmisīgu jautājumu vai tiešām Alūksnē nebūs “SEB bankas”? Alūksniešiem vajadzētu sadoties rokās un nostāties ap banku, kura kalpojusi no paaudzes uz paaudzi. Banka ir jānosargā! Tāds bija viņas slēdziens.
Es klusēju, ko es varēju atbildēt, arī man tas šķiet absurdi. Jo uz tuvāko banku, ja vajadzēs, jābrauc ar autobusu. Tāda ir pirmā sāpe ar kuru sastapos izejot uz ielas.
Eju uz slimnīcu, kura arī nav droša īsti par savu nākotni. Es neticu ministriem, vienā vārdā runā tā, bet ko domā to zina viņi paši. Mums ir laba slimnīca, gudri ārsti, tiešām uzteicams personāls. Mums ir Dr. Kauliņa, kura ar sirdi un dvēseli uztur slimnīcu. Vadītāja ar lielo burtu. Slimnīca ir mūsu mazā paradīze, ja gadās gulēt. Labāk jau saudzēt sevi, bet dzīvē visādi gadās un, ko nozīmētu tikai dienas stacionārs, bailes pat padomāt, ja cilvēku pēc tam pārved uz tālāku pilsētu, kur viņš nevienu nepazīst. No tā vien var palikt slimāks.
Aizgāju nobildēju un domāju, ka tā pieder pamatā alūksniešiem, brauc jau arī no citām vietām. Optimizācija ir laba lieta, bet ne uz ārstnieciskām iestādēm. Pietiek jau ar skolām un vietējām pasta nodaļām. Deputātiem taču ir sava teikšana un arī viņi ir sava novada cilvēki. Ceru, ka viņiem pietiek sava prāta un ministru padomi nav vajadzīgi.
Reklāma