Ieva Pētersone
Tādas domas man sāk nākt prātā vēl pirms Lieldienām.
Punktu pielika ziņa, ka no darba aizgājusi erudītā Alūksnes muzeja direktore.
Tā katru dienu nākas dzirdēt par jaunu bezdarbnieku skaitu un to, ka to rindas vēl pieaug. Domājot par to, nāk prātā laiki, kad darba rokas bija vajadzīgas pašiem. Tagad simtiem ir ārzemēs un priecājas par to, cik maksā, jo savai valstij viņi jūtas lieki.
Alūksnes vidusskola vien izsludinājusi “entās” vakances, Neticu, ka nav neviena ārsta palīga (feldšera), kurš pieteiksies Alūksnes vidusskolā. Piedāvājumi ir arī citos darbos, tikai nav kas strādā. Laikrakstā jau otro reizi lasu, ka piedāvā darbus energoceltniecībā, ar katru dienu tukšojas novads, pašvaldība. Darba rokas sauktin sauc, pieļauju domu, ka darba piedāvājumi nav nonākuši īstajās ausīs. Dziļi noliecu galvu savas bijušās ģimenes ārstes Ausmas Miningas un citu praktizējošo ārstu, ārstu palīgu un medicīnas māsu priekšā, ka viņi savā laikā neaizbrauca uz ārzemēm, ja tā būtu bijis, tad vispār būtu tukšums. Paldies, mīļie, ka vēl esat, paldies par izturību!
Tomēr man jādomā, kāpēc cilvēki atstāj darbu? Vai vienmēr tas ir tikai atalgojums?
Domāju, ka nē! To pierāda aprūpētāju darbs, sociālais darbs, sētnieku, veikalnieku, arī pastnieku.
Cik tad pieprasījumi bijuši pēc šī darba? Nav! Jo cilvēki jūtas labi, un tas ir galvenais. Piemēram – veikalā “MAKS” gadiem strādā laipnas, iecietīgas pārdevējas. Pastnieki brauc ar velosipēdiem, cik nu zinu un pati redzu. Droši varu teikt, ka arī žurnālistu darbs nav rozēm kaisīts un nebūt nav tie bagātākie. Kas notiek mūsu pilsētā, novadā? Par Latviju nerunāsim, iztukšojas mūsu valsts.
Ja nebūs skolu, tad vairs vispār nav ko runāt.
Vēl gribas pajautāt, ko šodien nozīmē darbs? Sods, balva, pienākums, rutīna, piedzīvojums vai tikai iztikas avots? Tiem, kuri pelna sev iztiku ar darbu viņiem nepatīkamā nozarē un amatā, kas neatbilst viņu vēlmēm, diemžēl lielākajai daļai tas notiek spiestā kārtā, neiegūst no tā gandarījumu. Cilvēki cieš no tā, ka nepareizi vai piespiedu kārtā izvēlas profesionālās darbības lauku un tādēļ ir spiesti kaut ko mainīt vai meklēt apmierinājumu citur. Darba devēji, esiet laipnāki pret saviem darbiniekiem! Man laimējās tieši ar to, ka darbs deva gandarījumu, tā bija balva! Darba devēji bija ļoti pretimnākoši, tāpat arī kolektīvs. Atbalsta plecs ir vajadzīgs katram!
Vēl, atgriežoties pie darba meklētājiem, gribas atgādināt, ka Dievam nav citu roku kā tikai tavējās.
Lai veicas atrast darbu, kas ir ne tikai sods, bet arī balva!
Reklāma