Princips vai tomēr neuzticēšanās?

Kāds man tuvs cilvēks reiz teica, ka princips esot augstāks par skapi.

Šoreiz pie principa un neuzticēšanās būs runa par tik aktuālu jautājumu kā vakcinēšanās pret COVID-19. Par to runā katrās ziņās, brīvajā mikrofonā, domāju, ka vakcinēšanās ir bubulis Nr. Viens! Ar to diena sākas (izņemot valsts himnu) ar to beidzas. Tagad jau nonācis ir tik tālu, ka ar 1. oktobri varēs atlaist tos darbiniekus, kuri nevarēs uzrādīt sertifikātu par vakcinēšanos vai arī ir izslimojuši. Visvairāk šo negribētāju vidū pēc masu saziņas līdzekļiem ir skolotāji, par citiem runā mazāk.

Ņemot vērā valstī mazo vakcinēšanās gribētāju skaitu, sāku domāt, kur meklējama sakne? Vienai daļai tā varētu būt principa jautājums-Brīva valsts, brīva domāšana, katram pašam galva uz pleciem, neviens nevar pavēlēt. Pēc principa- kā gribu tā daru! Ar vārdu sakot, ar sitieniem skubina tikai bezvalodas dzīvniekus- ne mācītus cilvēkus!

Tomēr, ne viss, kas kaitina arī kaitē. Taču princips ņem virsroku un turpina savu bezprātīgo uzvaras gājienu.

Vienai daļai – pieļauju domu, ka tā ir neuzticēšanās. Jo labu preci neviens tā nereklamēs, tā iet no rokas tāpat. Viena daļa cilvēku ir iebaidīti- daudzi no tiem ir bijuši izsūtījumā ja ne paši, tad viņu tuvinieki, kuri neatgriezās. Tās ir paslēptas bailes patiesībā ar tādiem vajadzētu aprunāties psihologam. Ar sodīšanu te nekas labs nebūs panākts. Ja vēl gadās kāds, kurš šīs bailes pastiprina, tas notiek bieži, jo, labais nekad nav viens, tur savu vārdu saka arī ļaunais, kuram ticam vairāk. Tā kamols tinas.

Es, protams, vakcinējos, blakņu nebija. Man laimējās jo bija kam uzticēties, medmāsiņām, dakterēm. Vēl es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri īpaši neuzticas jaunajām tehnoloģijām, tāpēc nemeklēju nekur tālāk, ko saka par vakcinēšanos. Kā jau teicu, uzticējos saviem medicīnas darbiniekiem.

Vakcinēšanos noteica arī tas apstāklis, ka cilvēks taču nedzīvo tikai sev vien. Iet ar domu, ka varu aplipināt citus bija pārāk smaga nasta man. Saprotu, ka cilvēkus traucē bailes no nezināmā, bet saslimt vai tas nav lielāks risks?

Ja cilvēks iekšēji baidās, tad tomēr būtu ieteicams aprunāties ar psihologu, savu mācītāju, ģimenes ārstu. Jo katrām bailēm ir savs pamats, tas ir jāizrunā, nevis palikt pie sava un ļauties, lai pūlis tik dzen uz priekšu.

Mums taču visiem gribas laimīgu dzīvi, bet laimīgas dzīves būtība ir dvēseles miers un nesatricināma paļāvība, ka vakcinēšanās ir nevis uzspiešana ko principa pēc negribam darīt bet mīlestība uz sevi un tuvāko.

To, ko mīli, cieni, nav jaucams kopā ne ar bailēm, neuzticēšanos ne principu.