Populārajai kūkai pieprasa Jaunlaicenes nosaukumu

Augustā Alūksnes novadā krietni izskanējis Veclaicenes kūkina vārds, kas prezentē aizsargājamo ainavu apvidu “Veclaicene” (Veclaicenes, Jaunlaicenes un Ziemera pagasti) īpašo un unikālo dabu. Kūkina – kā kūkas sauc malēnieši – receptes izcelsme meklējama šajā apvidū, taču pēc kūkas parādīšanās saulītē dalās domas – kur precīzi.

Jāatgādina, ka malēniešu kūkas “dzimšana” ir Alūksnes novada Tūrisma informācijas centra ideja, kas īstenota uz Māju kafejnīcu dienām, lai pēc norisēm paliktu kāds “taustāms” ieguvums. Proti, ja reiz šajās Vislatvijas norisēs tika izcelts Veclaicenes apvidus, tad meklēta kāda kulinārijas tradīcija Veclaicenes, Jaunlaicenes un Ziemera pagastā. Pulcinot kopā vietējās kafejnīcas un konditorus, atradusies kāda sena recepte no alūksnietes Dainas Vītumas dzimtas recepšu kladītes. Šādu grauzdēta cukura biskvītu ar skābā krējuma krēmu un brūklenēm Dainas ģimenes sievietes cep jau vismaz ceturtajā paaudzē. Viņa atminas, ka kūku baudījusi bērnībā, viesojoties pie vecvecmammas Emmas Avots “Popju” mājās minētajā apvidū. Tas ir stāsts no Dainas bērnības atmiņām, ko nedaudz varēja papildināt viņas mamma, kas pašlaik ir uz slimības gultas. Īpašs stāsts, kam ir arī dokumentāls pierādījums – senā recepšu klade ar tajā vecmammas rokrakstā ierakstīto kūkas recepti.

Kāda saistība ar Veclaiceni?

Pēc publikācijas par kūkina parādīšanos tautās redakcija saņēma emocionālu zvanu no Emmas Avots radinieces Edītes Bankas, kam kūkas autore ir vecmamma. Kundze apstrīd kūkina Veclaicenes izcelsmi, uzsverot, ka šis gods ir jāatdod Jaunlaicenes pagastam. E. Banka paziņoja, ka viņa un māsas Vija un Gita (dzimušas Valteres) ir sašutušas par šo leģendu, kas grozot faktus.

“Mēs visi esam no Jaunlaicenes, Jaunlaicenē dzimuši, auguši, vecmāmiņa, kura dzimusi 1900. gadā, ieprecējusies, ienākusi “Popju” mājās apmēram 1920. gadā. Vecmāmiņai bija trīs meitas, viena no viņām – Dainas vecmamma, otra – mūsu mamma. Dainas vecmamma agri nomira, un Dainas mamma, mana māsīca, palika agri bez māmiņas, tādēļ viņu paņēma audzināšanā vecmamma, kura dzīvoja Jaunlaicenes “Brūžu” mājās. Mums visiem ir Jaunlaicenes izcelsme, kūku cepa Jaunlaicenes pagastā, tādēļ nesaprotam, kādēļ tagad tai tiek piedēvēts Veclaicenes vārds,” sašutusi ir E. Banka.

Zvanītāja citē laikraksta publikāciju, kur pasvītrojusi, kas viņu neapmierina. ““Kūka man asociējas ar Veclaiceni,” rakstā saka Daina Vītuma. Kāds tur sakars ar Veclaiceni? Tas noteikti viņai ir sastāstīts, radot pasaku. Ko gan mazā Dainīte var atcerēties? Un “Popju” mājas ir pie Dēliņkalna, nevis Ķauķu kalna, Jaunlaicene, turpat Ziemera pagasts, bet ar Veclaiceni mums nav nekādas saistības,” stāsta E. Banka.

Jaunlaicene nav pieminēta

Zvanītāju nepārliecina mans skaidrojums, ka senā kūkina recepte izcelta saulītē, lai akcentētu Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidu, kurā ietilpst visi trīs pagasti. “Apvidus ir pēdējā laika izdomājums, agrāk tāda nebija,” viņa iebilst. “Mums ir ļoti sāpīgi, ka Veclaiceni ceļ debesīs. Kad izlasīju vecmāmiņas vārdu šajā stāstā, raudāju. Mēs esam dzīvojuši Jaunlaicenes pagastā, un arī kūkins tur radies. Taču Jaunlaicene šajā rakstā nav pieminēta ne ar vienu vārdu! Tagad tikai Veclaiceni ceļ godā, tādēļ arī viss tā pagriezts. Mums ir lūgums kūkinu saukt par Jaunlaicenes kūkinu,” uzsver E. Banka.

Jautāta par viņas atmiņām, kas saistās ar šo kūku, E. Banka atceras, ka tā cepta uz Ziemassvētku laiku. “Tas tādēļ, ka kūkai vajadzīgs grauzdēts cukurs. Līdz ar to pie reizes no šīs mīklas masas cepa arī piparkūkas,” viņa zina stāstīt.

Cepta daudzās mājās

Raksta autore saņēma arī vēstuli no jaunlaicenietes Noras Sudares, kura arī vēlas precizēt kūkas izcelsmi un dalās atmiņās par šo gardumu.

“Rakstu par faktu, ka Daina Vītuma, stāstot par brūno torti jeb malēniski – kūkinu, piemin “Popju” mājas. Mājas atrodas nevis Veclaicenē, bet Jaunlaicenē pie Dēliņkalna. No turienes mani vīra radi un tur dzimusi mana vīramāte Agisa Avots – Sudare. No fotogrāfijas ar Emmu Avots un Dainu pie “Popju” mājām sapratu, ka to dabā vairs nav. Bet varbūt šis ir triks par Veclaicenes ainavu apvidu, pie manām mājām arī ir šī apvidus norāde,” raksta N. Sudare.

Savukārt, daloties atmiņās par kūkinu, viņa zina stāstīt, ka tas cepts daudzās mājās kā sevišķs gardums ar skābo krējumu pa vidu. “Atminos, brūno torti manās kāzās 1978. gada 8. jūlijā Jaunlaicenes tautas namā pasniedza viesiem – katram gabaliņam virsū bija putukrējums un zemene. To 100 viesiem cepa mana krustmāte Ausma. Savukārt kūkinu mūsmājās cepām vairāk uz Ziemassvētkiem, jo tad arī piparkūku cepšanai grauzdējām cukuru, un pie vienas reizes cepām brūno torti. Lasīju Dainas recepti – līdzīga, gandrīz vienāda,” tā N. Sudare.

Nav svarīgas koordinātes

Sazvanoties ar Dainu Vītumu, kuru informēju par šīm atsauksmēm un lūdzu precizēt informāciju par receptes izcelsmi, viņa vēlreiz uzsvēra, ka kūkinam nav piedēvēts konkrēts pagasts, ciems, bet gan apvidus, kā tas arī minēts rakstā. Tāpat Daina nepretendē uz unikālas receptes autores godu, jo zina, ka šāda kūka cepta daudzās lauku sētās. “Varbūt šajā gadījumā nav tik svarīgas precīzas koordinātes, bet gan tas, ka mūsu dzimtas kūka, no recepšu kladītes izcelta, tagad atkal sāk “dzīvot”, atgriež mums bērnības garšas pasaulē, kā to atzinuši arī profesionāli šefpavāri, priecē pašus un mūspuses viesus,” saka D. Vītuma. Viņa aicina interesentus viņu uzmeklēt, lai parunātu par šo jautājumu, un pauž prieku, ka malēniešu kūkins kļuvis tik populārs, ka raisa diskusijas.

UZZIŅAI

Latvijā ir izveidoti deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, un viens no tiem ir “Veclaicene”. Dibināts 1977. gadā, lai saglabātu un aizsargātu Ziemeļvidzemei raksturīgo kultūrainavu, bioloģisko daudzveidību un dabas vērtības. Ainavu apvidus kopējā platība ir 20 892 hektāri, kas atrodas Alūksnes novada Veclaicenes, Jaunlaicenes, Ziemera, Mārkalnes pagastos, kā arī Apes novada Apes pagastā. Teritorijai raksturīga viensētu apbūve un nelieli ciemi.

Avots: “aaa.veclaicene.lv”