Ieva Pētersone
17. aprīlis bija viena no saulainajām dienām, kas tā vien aicināja ārā no pilsētas. Es nolēmu pēc ilgāka laika apmeklēt Dores kalnu. Tas sagaidīja mierīgi, gan it kā nokaunējies, ka nav vēl pietiekami sazaļojis un nevar iepriecināt ar ziediem, nemaz nerunājot par ogām, kuras vasarā priecēja nevienu vien kārumnieku. Toties, putni neskopojās – viņu jautrā čivināšana izskanēja pa visu kalnu.
Kad jau nesteidzīgā solī sāku pārstaigāt kalnu, mani uzmeklēja kamene, kas šogad nav pirmā. Bet kā tad ar Dores kalnu? Koki, krūmi zaļoja. Protams, ziema nebija gājusi garām – tā atstājusi pēdas lauztu zaru veidā, bet lielu postījumu nebija. Tomēr zināmā aukstumā koki ir pakļauti vējam un citiem dabas untumiem. Ar vēsu prātu pagāju garām atkritumiem, jo ir taču zināms, ka tur, kur apgrozās cilvēki, arī tiek atstātas pudeles un citas drazas. Patiesībā, to tur bija krietni mazāk kā pilsētas tuvumā. Staigāju, priecājos par mākoņiem, kuri vienā mirklī sabiezēja, pat kāda lietus lāse uzkrita, tad atkal viss noskaidrojās un saule neskopojās. Fotografēju dažādās vietās Dores kalnu. Kad jau biju gana staigājusi un arī seja bija saules sasildīta, kāpu lejā un pilna pavasara enerģijas atgriezos mājās. Atrodiet ikdienas steigā arī jūs laiku, lai pabūtu dabas tuvumā!
Reklāma