Ieva Pētersone
Reiz kādās mājās kalpoja ledusskapis, viņu sauca par Rūcēju, jo vecāks kļuva, jo vairāk rūca. Viņš dzīvoja ģimenē ar vairākiem cilvēkiem, un tāpēc vienmēr bija piepildīts ar dažādiem gardumiem. Tiesa, to saturs mainījās atkarībā no rocības un ģimenes locekļu skaita. Ledusskapis cītīgi pildīja savus pienākumus, taču reiz viņš jutās slims un vairs nesaldēja kā agrāk. Atsauca dakteri, tas kādu, brīdi paklausījies, ledusskapja sirdī izrakstīja zāles taču ilgu kalpošanu neparedzēja. Tad tas notika, tieši uz Lieldienām ledusskapis jau naktī sāka nedabīgi skaļi rūkt, tik skaļi, ka piecēla kājās saimniekus. Saimnieks samiegojies iedeva daktera izrakstītās zāles, tas mazliet līdzēja, bet no rīta puses ledusskapis sāka neganti klepot un knapi izdvesa – dakteri nesauciet, tā ir vecuma vaina, ievilcis elpu paziņoja, ka laiks doties pensijā.
Mājinieki šo ziņu uzņēma divējādi. Saimnieks apspriedās par jauna ledusskapja pirkšanu un veco nodot lūžņos. Bet saimniece tam nepiekrita- Vīrs viņa teica, ledusskapis taču pie mums dzīvoja, godprātīgi strādāja un tagad tu gribi viņu norakstīt kā nebijušu?! Tā nenotiks! Man ir ideja un sieva pateica, ka turpmāk ledusskapis dzīvos pansijā. Vīrs atmeta ar roku un aizbrauca pirkt jaunu ledusskapi, bet sieva, pasaukusi kaimiņus, ienesa Rūcēju veco lietu pansijā. Tas bija neliels šķūnis, kur lieliski iekārtojušies bija drēbju skapis, sienas pulkstenis, atzveltnes krēsls un gulta. Turpat bija arī lampa un galdiņš. Iemītnieki ar ovācijām uzņēma jauno kaimiņu jo pārāk ilgi bija dzīvojuši bez jauniem ienācējiem. Ledusskapis iekārtojās pie galdiņa un gaidīja ciemiņus. Vispirms ieradās muša Murmule un augstprātīgi uzsēdās uz ledusskapja galvas. Tad ieradās Zirneklis pēc profesijas zīda audējs un tūlīt ķērās pie darba, drīz vien tapa jauns galdauts galdiņam, arī krēsls gribēja jaunu pārklāju. Zirneklim tas nebija divas reizes jāsaka. Ieradās arī pāris peļu meiteņu, bet kāri apošņājušas ledusskapi, no kura vēl nāca vecās godības smarža un apjautušas, ka nekā vecais ledusskapis nevar dot ātri, aiztecēja pie turīgākiem kaimiņiem. Vecā kode ielīda pa durvju spraugu un aizmiga krēslā.
Tā nu Ledusskapis dzīvoja, gremdējās atmiņās par vecajiem laikiem, kad bija jauns un pilns ar produktiem. Taču viņš neskuma jo reizēm mājas saimniece te ienāca un garām ejot noglaudīja viņa sirmo galvu. Ledusskapja vecā, slimā sirds laimē gavilēja. Viņš saprata, ka nav veltīgi kalpojis un galvenais guva jaunas atziņas, ka pie pilnas bļodas draugu daudz, bet tagad pie viņa paliek tie, kuriem nevajag viņa mantas un ledusskapis pamirkšķināja zirneklim, lai tas noaustu jaunu zīda pārklāju vecajiem, salīgajiem pleciem.
Foto: Pexel.com
Reklāma