Pārdomas svecīšu vakara noskaņā

“Kad stāvi pakalnā pie Opekalna baznīcas un raugies ar aizrautu elpu uz šīm brīnišķīgajām gaismiņām, tad tu zini – aiz katras liesmiņas ir kāda dvēselīte.”

Nu ir noiets atkal viens svarīgs laika posms mūsu puses dzīvē – beigušies kapusvētki un svecīšu vakari. Mums tas ir asinīs – es nelietošu šo svešvārdu “iekodēts” – vienkārši, ierakstīts.

Kad nāk pavasaris, tad daudziem (daudzām) no mums nemiers – jātiek uz kapsētu, kad dēls vai meita var tikt no darba, jāstāda viss, kas pa ziemu iznīcis, soliņš sakritis, apmalīte netīra, piemineklis apaudzis ar sūnu… Un tā gadu desmitiem.

Vēl ir tas fenomens, ka kapu kults tomēr visstiprākais mūsu pusē. Dēls ar ģimeni dzīvo Engurē, māja tikai divus pagalmus no kapsētas, bet nekad nav manīta milzu gatavošanās kapusvētkiem. Bet tas nu tā. Mēs nevaram iedomāties savu dzīvi bez svecīšu vakariem Opekalnā, Alūksnē vai kur citur novadā. Kad stāvi pakalnā pie Opekalna baznīcas un raugies ar aizrautu elpu uz šīm brīnišķīgajām gaismiņām, tad tu zini – aiz katras liesmiņas ir kāda dvēselīte, kāda mūsu senču dvēsele, ko neesam ne redzējuši, ne pazinuši, ne dzirdējuši. Opekalnā to sevišķi jūtu, jo tur guļ mani senči daudzās paaudzēs. Tie bija viņi, kuri zem Volfu un citu fon pātagas cēla Ziemeru, Jaunlaicenes un desmitiem citu muižu. Kad par to sanāk parunāt ar Jaunlaicenes Volfa mazmazdēlu Andreasu, viņš uzskata, ka tas bija labi, ka mēs ieguvām kultūru, skaistas muižas un visu citu. Var jau būt, ka tā bija labi.

Vēl gan viena maza detaļa, ko esmu novērojusi svecīšu vakaros. Ir ģimenes, kuras noklāj visu kapa vietu ar svecēm – līdz tam kapiņš nemaz netika tā kopts. Galvenais – pēc tam viņi neaizvāc ziedus un sveces, bet sirdsapziņa mierīga – vismaz pēc bērēm skaisti parūpējos par savu tēti vai mammu, kas bija pirms tam, tas nieks. Galvenais – mantojums rokā pēc lieliem kariem ar māsām un brāļiem, bet svecēm jau sanāk…

Vēl kāda nianse mūsu dzīvē – mēs ļoti ātri protam pielāgoties: 700 gadus buldurējām vāciski, 50 gadus – krieviski un nu visi esam pārgājuši uz “okay”! Vai tāpēc, ka mēs tik mazi un mūsu tik maz? Sanāk smiekli, kad, ejot garām apģērbu veikalam, lasu uzrakstu angļu valodā. Acīm redzot, tie, kuri atgriežas no darba ārzemēs, vairs neprot latviešu valodu! Dod, Dieviņ, ka mums vēl ķīniešu valoda nav jāapgūst!

Visiem novēlu Māras Zālītes vārdiem: “Sasildi, Saulīte, mūsu zemi. Sasildi visus mūs! Dodi mums ticību, dodi mums cerību, mīla mums pašiem būs.”

Baiba Berkolde, lasītāja