Pārdomas pēc Alūksnes novada rīkotajām diskusijām

24. augusta diskusija, ko rīkoja Alūksnes novada pašvaldība, par pašvaldības pārvaldību uzjundīja daudz pārdomu – tāpat kā tas iepriekšējais ZŪMS par kultūru.

Šodien abās sadaļās dzirdēju gandrīz bez izņēmuma tikai sakarīgas domas. Rezumējot pirmo sadaļu, teikšu, ka, manuprāt, ļoti svarīgas bija divas lietas.

Pirmkārt, tas, par ko jau izteicos: ka iedzīvotāju, NVO un pašvaldības kopīgie forumi jārīko par konkrētām tēmām. Piemēram – man personīgi svarīgākā lieta – KULTŪRVĒSTURE. Kam tas vajadzīgs? Un kā vēl! Pirmkārt, ja mēs vispār domājam par kaut kādu novada nākotni, tad bez jaunajām paaudzēm neiztikt! Un šo jauno paaudžu te vienkārši nebūs, ja tās paliks pie pārliecības, ka visur ir labi, tikai ne te! Santa jau arī uzsvēra lokālpatriotismu, bez kura nekādi neiztikt!

Otrkārt, pat augstākajos “varas ešelonos” (stipri novēloti, bet tomēr!) ieskanas domas par KULTŪRNOVADIEM. Mums tas ir liels pagodinājums, jo Vidzemē tāds KULTŪRNOVADA statuss pašlaik tiek prognozēts vēl tikai LATVIJAS VEIMĀRAI – PIEBALGAI! Cik gatavi mēs esam tādam statusam? Vēl pat neesam vienojušies, kas tad īsti esam – ATZELE, MALIENA vai MALĒNIJA!!! Atzeles 900-gades saietā ar visiem Zinātņu akadēmijas prātvēderiem tā tēma izčākstēja par teju 100 procentiem. Par lietas būtību runāja tikai viens referents – kāds GRĀMATIZDEVĒJS NO ALSVIĶU PAGASTA. (Ja kādam šis vārdu salikums liekas grotesks, tad ar pašcieņu vēstīšu, ka esmu hronoloģiski jau TREŠAIS grāmatizdevējs no minētā pagasta. Vai nebūtu vērts visai Latvijai pavēstīt, kas bija tie divi pirmie, kuri mani apsteidza attiecīgi par gandrīz 200 un 150 gadiem?)

Rezumējot iepriekš teikto, paužu pārliecību, ka, saejot kopā pāris šīs nozares profesionāļiem, pulciņam entuziastu un vēl kādam ļoti svarīgam cilvēkam, kurš rūpētos par cieņpilnu materiālās bāzes nodrošinājumu, šajā jomā varētu padarīt lielas lietas!

Kā pirmo uzsveru to, ka, runājot par mums kā kultūrnovadu, vispirms vajadzētu SAPRAST, KĀDA IR ŠĪ NOVADA VĒSTURISKĀ TERITORIJA!!! Vai par to kāds vispār ir kaut ko domājis, pētījis un publiskojis? Kas mēs par kultūrnovadu, ja desmit gadu laikā (kopš tās Atzeles 900-gades konferences) neviens ne vārdu nav iepīkstējies par to, ka Atzeles centra statusu sev piesavinājusies Gaujiena! Lai nu man piedod tie mūsu PRĀTAM NEAPTVERAMĀ LĪMEŅA tūrisma darbinieki un arī muzejnieki, bet – minētajā ļoti globālajā jautājumā nekādi nevaru atrast kaut vienu kāda cita autora publikāciju, kā vien pats savu “Arheoloģija. Arhitektūra. Folklora” Alsviķu grāmatas 23. – 46. lpp. Tur gan esmu ieskicējis tikai Atzeles robežu R un DR virzienā, toties labi pazīstu vēsturnieku, kurš specializējas tieši šajā vēstures sadaļā. Vēl vajadzētu pieaicināt kādus pāris vēsturniekus un arheologus, kas PATIEŠĀM kaut ko pēta un analizē, nevis REPRODUCĒ sen sapelējušas dogmas. Un tāda konference būtu viens no pirmajiem soļiem uz ATZELI (Malienu?) kā KULTŪRNOVADU.

Un vēl teju vai ROZĀ SAPNIS – varbūt Alūksnes novada pašvaldība, apzinoties visa iepriekš teiktā svarīgumu, pati varētu nonākt pie domas, ka, šajā KULTŪRVĒSTURES NOVADA virzienā ejot, pirmais reālais solis būtu IEPLĀNOT KULTŪRAS BUDŽETĀ līdzfinansējumu manas topošās grāmatas “Maliena: jaunatrastā, neparastā” izdošanai?

Stabinges kundze izteica gaišu domu par ciemu (manuprāt, vajadzētu arī pagastu un pilsētas) iedzīvotāju ievēlētām padomēm, kas varētu reāli sekot un ietekmēt konkrētajās vietās notiekošos procesus, arī finanšu aprites atbilstībai šo vietu iedzīvotāju interesēm. Utopija? Te atļaušos vēlreiz atgādināt, ka pat monarhistiskās Krievijas norieta laikā būtiskos pašvaldību līmeņa jautājumus nevarēja šaurā lokā izlemt ne pagastu valdes, ne pagastu deputāti, ne apriņķa un pat ne guberņas amatvīri! Svarīgākos lēmumos (piemēram, par skolu atvēršanu vai slēgšanu) lēmējvara piederēja PAGASTA (MIESTA, PILSĒTAS) IEDZĪVOTĀJU KOPSAPULCEI! Un mums vēl tā patīk tērgāt par demokrātiju…

Un vēl tāda objektīvi – subjektīva atkāpe. Šodien arī sanāksmes otrajā daļā dzirdēju daudz sakarīgu domu – par pašvaldību sadarbību ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem, skolām; par skolēnu profesionālo orientāciju, par kvalitatīvu “kadru” piesaisti utt. Kaut kā dīvaini, jo, vēl nesen būdams pašvaldības “kadrs”, reālajā dzīvē pieredzēju diametrāli pretējo – daža vietējā gubernatora dzelžainu pārliecību, ka PAGASTS IR PAGASTNAMS UN TĀ IERĒDŅI, KĀ ARĪ PAŠVALDĪBAI PIEDEROŠI ZEMES PLEĶĪŠI. Viss pārējais ir ĀRPUSĒ – iedzīvotāji, skola, kur nu vēl vietējā arodskola (VALSTS IESTĀDE!). Bet ceru, ka, laikiem mainoties, tādi murgi vairs nevienam nebūs jādzird!

Autors: Jānis Polis