Ieva Pētersone
Raksts bija tapis sakarā ar akciju “Latviešu valoda man ir…” Tā tika rīkota par godu Valsts valodas dienai, ko atzīmējam 15. oktobrī.
Izlasot šo sleju, man kļuva silti ap sirdi, un pilnībā piekrītu kādai akcijas dalībniecei, kura 46 gadus bijusi latviešu valodas skolotāja. Arī man tā ir mātes valoda, to man mācīja skolā, uzsverot valodas lielāko vērtību. Šo atziņu esmu paņēmusi līdzi visai dzīvei – Mana tauta ir mana valoda! To es nemainu pret anglicismiem, kas tiecas ieņemt arvien lielāku vietu arī Latvijā. Diemžēl arī Alūksnē, jo dzīvojam taču Latvijā. Lai kurā pasaules malā mēs aizbrauktu, Latvijas vārds un valoda nedrīkst pazust, tas ir dārgākais mantojums. Varam lepoties, ka mums ir sava valoda, varam dziedāt himnu savā valodā. Ir tautasdziesmas, kuras lasot, dvēsele kļūst piepildīta ar ticību labajam. Man latviešu valoda atgādina siltu rudzu maizi, tīrumus, kuros aug šie rudzi. Tā atgādina bišu sanoņu ziedos. Kur tad vēl skanīgās līgo dziesmas mūsu latviešu valodā?
Latvija un tās valoda, mēs esam paši. Būsim par to nomodā. Vispirms katrā un ikvienā.
Mums jābūt līdzdalīgiem tajās vērtībās, kuras Dievs mums ir dāvājis. Mēs katrs atbildam par gaismas vai tumsas uzvaru, tā parādot, kas katrs esam patiesībā.
Laimes atslēdziņu saujā turi, draugs, un vienmēr taujā:
“ Kur ir manas īstās mājas, kur es rītos aušu kājas?”
Laimes atslēdziņu saujā, turi draugs, un vienmēr taujā:
“Kur ir mana mīlestība,
Vai tā pati labestība?”
Laimes atslēdziņu saujā turi, draugs, un vienmēr taujā:
“Vai ir dzīva sirdsapziņa, tēvu tēvu valodiņa?”
Dieva svētību, laicīgu un garīgu veiksmi Latvijai – mūsu valodai!
Pārdomās dalījās lasītāja Ieva Pētersone
Reklāma