Par tēvu un tēviem

12. septembrī tēvu diena. Tēvs! Tas skan labi un cerīgi. Jo bez tēva nav nekā.

Tomēr, cik daudzi tēvi uzņemas šo atbildību? Jo piederu pie tiem cilvēkiem, kuri nezina savu tēvu. Nekad neesmu viņu redzējusi, pat ne fotogrāfiju. Sākumā pat viņa vārdu nezināju. Mūsu ģimenē par to nerunāja. Tēvs nekad netika pieminēts, un es to arī nejautāju. Man bija brālis, kurš uzņēmās vīrieša rūpes vēl zēns būdams, ļoti palīdzēja mammai, māsai un man kā jaunākajam bērnam ģimenē. Viņš bija ģimenes galva un noteica arī manu profesiju, sekoja ļoti līdzi, lai es neiepītos sliktu draugu sabiedrībā, sevišķi tā saucamajām draudzenēm. Sekoja līdzi manām atzīmēm un visam, kas ar mani notika, līdz pat savai aiziešanai mūžībā.

Brālis bija labs tēvs saviem dēliem. Tagad es saprotu, ka viņš to mantoja no sava tēva, dzelzs disciplīnu, mīlestību pret ģimeni. Agri jau viņš aizgāja no dzīves, bet mamma vienmēr pieminēja savu vīru, bērnu tēvu un stāstīja par to mums. Man pietika ar to ko stāstīja un vīrieša ideālu es uzbūru no dzirdētā un vēlāk visos meklēju arī brāli. Tā ir augsta latiņa. Kā ar manu tēvu? Kad jau vajadzēja saņemt pasi, tad māsa, kuru saucu par mazo mammu, pastāstīja, ka mums nav viens tēvs, ka patiesībā viņi ir tikai puse- pusmāsa un pusbrālis, un arī uzvārds ir palicis no viņu tēva. Taču tas mani nesatrauca. Tāpēc jau netiku atstumta, kā jau minēju brālis visu dzīvi rūpējās par mani, māsa kamēr bija dzīva jo mammai bija smagi jāstrādā. Reiz mammai tomēr pajautāju par savu tēvu, es nesaņēmu atbildi, kādu būtu gribējusi. Tikai to, ka viņš nav gribējis pirmā vīra bērnus, mammai ar to pieticis, lai izsvītrotu viņu no dzīves. 36. gadu vecumā pēc manas piedzimšanas nevienu vīrieti mājās vairs neielaida. Tā kā tēva ideālu es iemācījos no mammas stāstītā un brāļa. Tomēr gadiem ejot, es apstājos domās pie tēva un Tēvu dienā aizlūdzu par viņa dvēseli. Es viņam esmu piedevusi jo caur viņu taču es piedzimu mīlošā ģimenē, mammai arī nekā nepārmetu jo viņai taču vispār nebija ģimenes un manā tēvā meklēja sava nelaiķa vīra vaibstus. Bet mēs izaugām, paldies mammai! Mani stiprina arī Mūžīgais Tēvs debesīs, pateicība Viņam, kurš gan mīl gan arī sodījis ir. Viņš par mani gādā.