Ieva Pētersone
Pirmais pavasara mēnesis sevi ir pieteicis. Ēnas kļuvušas zilganākas, bērzi brūngani. Naktis gan vēl auj sudraba zābakus, un kupenas arī netaisās sarukt. Taču saule spīd pavisam citādi, to nevar salīdzināt ar janvāra skopo sauli. Šī jau dāsni lej gaismu pār zemi un atmodina arī cilvēku.
Būsim jau ievērojuši, ka katram gadalaikam piemīt sava smarža, starojums. Taču pavasaris ir kaut kas īpašs. Tas nāk ar jaunām domām, satraukumu, dvēseles nemieru. Sākas zemes atmoda. Cilvēka domās ienāk gaišums. Paātrinās vielmaiņa, asinis virmo, uzplaukt mīlestība. Tieši pavasarī jāsāk lieli darbi, tad pazudīs depresija un tās kaites, kas nomocīja ziemā.
Pavasarim ir vienalga, kāds mums noskaņojums. Pavasaris pēc dabā noteiktās kārtības atnāks. Tomēr pasīviem labāk nepalikt, domāsim par nākotni, par pirmo vagu tīrumā, ko sēsim siltumnīcā un uz lauka. Sapurināsimies paši.
Metīsim ārā veco un nederīgo, no savām domām – iztīrīsim māju. Drīz jau varēs nobaudīt sulas no kļavas, no piesaulē auguša bērza. Arī putni drīz atgriezīsies no tālajām zemēm. Mēs viņus varam iepriecināt ar jaunu putnu būrīti. Vēl gan tikai marta sākums, bet cik nu ilgi, un strauti čalos. Drīz vien piesaulē ziedēs sniegpulkstenīši. Pavasara saule modina un rosina uz darbu dārzā, laukā. Rosina uz pārdomām.
Marts. Tā senākie nosaukumi ir sērsnu, baložu, gavēņu mēnesis. Jaunākais nosaukums – pavasara mēnesis.
Sakāmvārds par martu: “Ko marts negrib, aprīlis izdara”. Ir arī laika un ražas prognozējumi. Lai gads būtu auglīgs, vajadzīgs sauss marts, mitrs aprīlis un pavēss maijs.
Kaķis, kas martā saulītē sildās, aprīlī līdīs uz krāsns; arkls, kas martā iecelts tīrumā, aprīlī no tā būs atkal jāizceļ. Cik martā miglainu dienu, tik vasarā lietus dienu. Marta pērkoni sola ogu bagātību.
Reklāma