Novembris ir Annas Celmiņas mēnesis

Novembris ir Annas Celmiņas mēnesis. Šogad viņai 20. novembrī apritētu 100 gadu, bet nu jau 13 gadus viņa atdusas Lielajos Alūksnes kapos. Mans raksts top Mūžības svētdienā, 24. novembrī.

Manas dzimtas saknes

Sakņojas Selijas pusē. Kādreizējā Jēkabpils apriņķī. Ne tagadējā rajonā, kas samaisīts kopā ar Krustpili, bet piejaukts Latgalei, apgraizīts no Zemgales puses. Nav vairs mana dzimtā Biržu pagasta- sagraizīts un apgraizīts. No kādreizējās Skrīveru desmites uztaisīts Leimaņu pagasts. Vidsalas apdzīvotā vieta uztaisīta par Kalna pagastu( agrāk tur atradās Biržu pagastpārvalde), bet īstie Birži ar baznīcu, doktorātu, skolu un citām iestādēm piegriezti Ābeļu pagastam. Sirds sāp, kad iedomājos, ka esmu dzimusi- Nekurienē. Paies vēl gadu divdesmit un neviens pat nezinās, kas kādreiz bijis.

Kādam jābūt žurnālistam?

Žurnālstiem jābūt apveltītiem ar lielu atbildības un pienākuma izjūtu sava darba un līdzpilsoņu priekšā, viņiem jāievēro profesijas ētikas normas, jābūt enerģiskiem, mērķtiecīgiem un, protams, profesionāli jāveic savs darbs,

Pienākums, atbildība. Man vienmēr licies, ka bez šīm īpašībām cilvēks vispār nevar strādāt, sevišķi jau žurnālistikas lauciņā.

Tā Anna rakstīja pirms lielā akorda 2010. gada 15. Maijā.

Kādu lomu Anna manā dzīvē pildīja?

Viņa bija mana otrā mamma. Ar viņas svētību es mācījos Rīgā kristīgās vadības koledžā, Vēlāk augstskolā ,,Attīstība’’ ieguvu sociālā darbinieka profesiju. Taču nebija viņai lemts redzēt šo diplomu. Anna ienāca dzīvē, kad vēl dzīvoju Ilzenē, turp atnāca dzīvot arī mana mamma gadus desmit vecāka par Annu. Bet, lasot avīzi, kur bija arī Annas raksti, mamma apgalvoja, ka tāda sieviete bijusi viņas draudzene. Abām skarbs liktenis, jo mamma bija atradne. Bet Anna agri zaudēja vecākus. Ar vārdu sakot, abas sarunāja tikšanos, vairāk gan runāja pa telefonu, ko runāja to nezinu, bet vienu teikumu es atbraucot mājās no darba pārķēru ko mamma teica:,, Tev tomēr, Anna, būs jāatbalsta Ieva, kad manis vairs nebūs’’. Drīz mamma arī aizgāja, Anna viņu izvadīja Pāles kapos. Kādu brīdi es pastrādāju redakcijā kopā ar Annu, viņa bija ļoti objektīva, liels viņas nopelns bija ,,Ezerlāse’’ ļoti pievērsa uzmanību valodai. Viņa bija žurnālistu Savienības biedre. Pateicoties ,,Ezerlāsei’’ vēlāk arī mācoties viņas vadītajā Tautas universitātes žurnālistikas fakultātē, kur viņa bija dekāne, es vēlreiz pārliecinājos, ka Anna ir ļoti tieša, un godīga.

Mana intervija ar Annu

PIRMS PĒDĒJĀ AKORDA

Ir silts maija vakars un pēkšņi man iegribas nointervēt Annu par viņas dzimtu par kuru ir tik daudz runāts un tomēr gribas vēlreiz visu salikt pa plauktiņiem, tobrīd runājāmies un es pat nenojautu, ka pēc mēneša Annas vairs nebūs. . . Viņa, kura pa sapņiem vai katru nakti devusies uz bērnības mājām nu tagad pati ir viņu vidū, bet man palikusi šī pirmā un pēdējā intervija ar Annu, kurā viņa ar apbrīnojamu atmiņu atklāj savu dzimtas koku no sendienām līdz šai dienai.

– Pastāsti par savu dzimtu.

– O, tas ir garš stāsts, bet ja liekas gana interesants, tad klausies.

Zaķi- Anna un Mārtiņš

Dzimuši 19.gs. pirmajā pusē, strādājuši par kalpiem, Dignājas pagastā, vēlākā Jēkabpils rajona Daugavas kreisajā( Kurzemes, Augšzemgales) pusē. Mārtiņš Zaķis miris agri. Anna Zaķe nodzīvojusi līdz 1937. gadam, toreiz viņai bija 93. gadi, tātad dzimšanas gads varētu būt 1844. gads.

Viņiem bija divas meitas: Līze dz. 1868. gadā, Māra dz. 1872. gadā

Māra apprecas ar Branduli, piedzimst meitiņa, bet nedzīvo ilgi. Brandulis mirst 1940. gada beigās, Māra nodzīvo līdz 1944. gadam. Arī viņi strādāja par kalpiem, vēlāk rentnieki, vaļinieki.

Līze Zaķe un Pēteris Zariņš

Pēteris cēlies no turīgu saimnieku dzimtas, bet nav zemes mantinieks, paliek strādāt tēva mājās arī pēc aprecēšanās. Mājas mantinieks Jānis Zariņš slimo ar tuberkulozi un agri mirst, savu slimību kā mantojumu atstādams dēlam Pēterim, sava brāļa Pētera krustdēlam, ko līdz ar ģimeni 1941. gadā izsūta uz Sibīriju.

Pētera un Līzes ģimenē viena meita Anna, dzimusi 1891. gadā. Pēteris Zariņš strādādams dzimtas mājās sapelna naudu un 1914. gada sākumā nopērk 40 pūrvietas zemes Biržu pagasta ( Jēkabpils rajona),, Aizceles’’. 1914. gada Jurģos ģimene pārceļas uz jauno īpašumu. Nespēj lāgā ierīkoties, kad sākas 1. pasaules karš, un 1915. gadā jābēg. Nespēj pārcelties pāri Daugavai un paliek vācu ieņemtajā apgabalā. Mirst ar sirdstrieku 1918. gadā.

Līze Zariņa kopā ar meitu atgriežas ,,Aizcelēs’’ un sāk dzīvi no jauna. Nodzīvo līdz 1940. gada februārim, nesagaidot krievu okupāciju.

– Kur meklējamas Celmiņu ģimenes saknes?

– Tās nāk no Zemgales, Iecavas puses. Andrejs Celmiņš ( par viņa sievu trūkst ziņu) pirms

1. Pasaules kara bijis Jelgavas firsta fon Medema dienestā mežsargs. Ģimenē trīs bērni, meita mirusi 11-12 gadu vecumā, vecākais dēls Voldemārs, šķiet jau pirms kara pārcēlies uz Krieviju. Tur apprecējies ar krievieti( cik var spriest, viņai tā bijusi otrā laulība, jo ģimenē ienākusi pameita Natālija. Tuvāk par viņiem nezinu.

Jaunākais dēls Arvīds Celmiņš dzimis 1896. gadā. Māte mirusi, tēvs paskarbas dabas. Skolā iet iznācis pavisam maz. Strādājis dažādus darbus, kādu laiku par stikla pūtēju Līvānu stikla fabrikā, strādājis arī dārzniecībā, šis darbs palicis tuvs visu mūžu. 19. gadu vecumā brīvprātīgi iestājies latviešu strēlnieku pulkos un līdz kara beigām bijis armijā līdz demobilizēts. Ne reizi nav ievainots. Par piedalīšanos karā viņam piešķīra zemes gabalu Aknīstē- augļu dārzu, ko apsaimniekoja tēvs Andrejs.

Andrejs Celmiņš pret radiniekiem izturējās diezgan rezervēti. Kaut cik tuvākas attiecības ar māsu Annu Lamzi, kas dzīvoja Rīgā, viņas dēls, tātad Arvīda Celmiņa brālēns Arnolds Lamze( 1889.- 1945.) bija arhitekts, pilsētbūvniecības speciālists, strādājis pie Rīgas ģenerālplāna izveides.

Anna Zariņa -Arvīds Celmiņš

Apprecējās 1922. gadā un sāka strādāt no Pētera Zariņa mantotajā zemē. Ātri apguva visus lauku darbus. Iecienīts plašā apkārtnē. Gāja bojā 1941. gadā.

Ģimenē divi bērni: Anna dzimusi 1924. gadā

Arvīds dzimis- 1932. gadā.

1951. gadā arī māte aiziet mūžības takās. Mazā Anna līdz 14 gadu vecumam izslimo visas bērnu un daļēji arī citādu slimību, ir reizes diezgan smagi.. Kopš pirmajām skolas dienām atklājās redzes traucējumi un gribot negribot nācās sēdēt pirmajā solā, lai varētu saskatīt tāfeli. Par spīti visām nelaimēm Anniņai mācībās veicās. Katru klasi pabeidza ar labām un teicamām sekmēm. Sešklasīgo pamatskolu viņa beidza ar tiesībām iestāties vidusskolā, taču tam pietrūka līdzekļu. 1940. gadā turpat netālu bija atvērta 7. klase to varēja pabeigt, bet tad nāca karš un tēva traģiskā nāve. Un tikai 1945. gadā, kad sāka veidoties vidusskola varēja iestāties 8. klasē, bet 1950. gadā pabeigt vidusskolu ar zelta medaļu. Tai pašā gadā Anna iestājās LVU Filoloģijas fakultātē, to beidza 1955 gadā ar filologu, vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja tiesībām. Taču darba mūžs paiet aizvadīts žurnālistes darbā, papildus literārā jaunrade un kultūras darbs.

– Ģimeni tā arī neizdevās nodibināt

– Tā sanāca, gribējās jau ļoti- tādu kā vecākiem ar savstarpējo sapratni un godīgumu vienam

pret otru, ar bērniem, ar ģimenes svētumu.

– Kas mantots no ģimenes?

– Darba un dzimtenes mīlestība. Tāda laba spīts: ja kāds saka: tu nevari, tad par spīti varēšu! Pat slimības tā izdevies pārvarēt.

Pa mātes līniju- rokdarbu mīlestība un prasme. Arī patika rīkoties virtuvē, īpaši ja jāgatavo mīļiem, tuviem cilvēkiem. Arī mazliet, no vēlmes- vienmēr labi izskatīties.

Mātei bija reti skaistas zilas acis- gandrīz vijolīšu zilas. Protams, bērniem arī tādas gribējās. Taču acu krāsu- pelēkzilu- abi mantojām no tēva, bet pasliktināto redzi no mātes.

Pa tēva līniju- tas pats mīļais dārzs, bez kura būtu grūti dzīvot, arī skaisti dzīvot, vienmēr kārtot un pārkārtot. Ja ko iedomājas, tad tas jāizdara bez kavēšanās. Gan jau redzēs, kas sanācis.

Par literāro jaunradi nav skaidrs, no kurienes šie gēni. Toties paralēles gan velkamas. Abi ar brāli visu mūžu žurnālisti, kaut gan katrs savu fakultāti beidzis. Abi ,,saslimuši,, ar rakstīšanu, pie tam brālis to nodevis meitai- nākamajai paaudzei.

– Par slimībām, kas pārmantotas?

Brālis to tālāk to tālāk ,,nodevis,, meitai, kura arī agri ikdienā nēsā brilles. Pagaidām nav zināms, kā būs ar nākamo paaudzi- mazmeitu.

Arvīds Celmiņš– dzimis 1931. gadā. Agrā bērnība iekrīt tieši laiku mainās, arī aizkavējas skola. Neklātienē beidz LVU Vēstures fakultāti, ar skolotāja tiesībām, bet skolā nav strādājis ne dienu. Vispirms kādu gadu bibliotēkā, tad žurnālistikā. Daudz nepatikšanu, jo nevar saprasties ar partijas CK pārstāvjiem. Tā kā parasti lauku rajonu redakcijās vīriešiem uztic lauksaimniecības nodaļu, pabeidz lauksaimniecības neklātienes tehnikuma zootehnikas fakultāti. 1990. gadā izdod Pirmās Latvijas Netradicionālās ziņas.( Diemžēl, Annas brāļa vairs nav.)

Nodibina grāmatu apgādu ,,A, C. grāmatu Kuldīgā. Izdod vairāku novadnieku grāmatas.

Arvīds Celmiņš, Marta Smoča apprecas 1977. gadā. Ģimenē meita Laura dzimusi 1986. gadā. Laura pabeidz LU Vēstures fakultāti 2009. gadā.

Laura Celmiņa, Miks Laidiņš

Meita Dārta Laidiņa dzimusi 2008. gadā.

– Ļoti vērtīgs stāstījums. Paldies!

– Ņem par labu!

,,Ezerlāse’’ no Annas atvadoties 2011.gada 11. jūnijā

,,Tavs ceļš pa dzīvi bija nozīmīgs un piepildīts, jo sirdī Tu allaž biji kopā ar visu daiļo, labo, patieso un mūsdienīgo. Kaut nāvei pieder beigu noslēpums, ar paveikto Tu dzīvosi starp mums’’

Rakstu un it kā dzirdu Annu. ,,Ne visi mēs nākam reizē šajā pasaulē, ne reizē aizejam.

Es esmu tepat pie Tevis, Tavā sirdī.’’

(Anna CELMIŅA)

No esejas,, Dzīves elēģija’’

,,Vistuvāk patiesībai mēs esam rudenī. Tikai rudenī gads un mūžs kļūst pārskatāmi,

Jo rudens ir atklātība. Vairs nevaram nepadarīto attaisnot ar vasaras steigu un mīlas reiboni,

Ar pārlieku steigu vai krusas negaisu- tas viss pieder pagājībai.

Pagājībai pieder darbs. Jo rudens- tā ir apskaidrība, tas ir ražas un svētīšanas laiks.

Skanīgi rīti, dzidrs gaiss, rāma valoda.

Un labi tam, kurš šajās rudens stundās var atskatīties uz padarītā darba, pienākumiem un panākumiem. Bagātu ceļu. Tikai tam rudens ir īstais ražas laiks, kas piepilda klētis un šķūņus, ar augļu smagumu noliec ābeļu zarus un liek uzstarot miķelīšu baltajām un zilajām zvaigznēm’’

Anna tagad man kļuvusi arī par sargeņģeli. Viņas klātbūtni es jūtu it visā ko daru, bet tas nav apgrūtinoši. Drīzāk otrādi- iepriecina jo nekad nejūtos vientuļa.

Arī šobrīd rakstot šo rakstu jūtu, ka Anna seko manam rakstītajam līdzi. Jo nekas taču nebeidzas aiz sliekšņa. Dzīve turpinās šeit un mūžībā.

Kad aizgāju ciemos viņas 100 dzimšanas dienā. Pirmais sveicējs jau bija sniegs.

Balts un tīrs tas klāja kapa kopiņu. Noliku ziedus, pateicos viņai par visu, ko tā devusi man un citiem, tad noskaitīju lūgšanu un devos mājās. Annas dvēsele no Mūžības sekoja līdzi.

Materiālu sagatavoja Ieva Pētersone