Ir pēdējā maija diena, diena, kurā ievēlēja mūsu Valsts prezidentu. Priekšā ir daudz dažādu notikumu mūsu novadā, kaut vai 3. jūnijā Dziesmu un Deju svētku ieskandināšana ar kuplu dalībnieku skaitu. Nav vairs tālu arī Jāņu diena. Kāds noskaņojums valda sociālās aprūpes centrā “Alūksne”?
Jau pa gabalu dzirdu, ka ar trimmeri kāds pļauj zāli. Drīz vien ieraugu arī pašu pļāvēju – Rafal Kulesza, pēc ieņemamā amata viņš ir ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis – īsāk sakot, saimnieks. Varētu domāt, ka nerunā latviski, bet šaubas pazūd, tiklīdz uzrunāju viņu. Skaidrā latviešu valodā saimnieks pastāsta, ka pļaujamais gabals ir apmēram divu hektāru platībā, zāle aug, un rokām darba netrūkstot.
Turpat satieku arī centra darbinieci Airlitu Rutku. Viņa tobrīd aplej puķes (attēlā). Priecājas, ka kādreiz te pirms gadiem bijusi praksē, vieta pazīstama, un piedāvāts atvietot veļas mazgātāju no 1. jūnija.
Pie parādes durvju kāpnēm, tās labodams, rosās centra dežurants Edmunds Salaks (attēlā). Viņš ir plaša profila speciālists – strādājis arī par mehāniķi fermā. Tagad centrā izpilda arī šofera pienākumus, palīdz aprūpētājām pie smago klientu pacelšanas, pieņem apmeklētājus, dala ar saimnieku darbus, un domstarpību neesot.
Tobrīd vēl pati nezināju, kurš ieņems prezidenta krēslu, taču drīz vien to uzzināju no centra iemītnieces Dzintras Zālītes (attēlā), ka prezidenta amatā ievēlēts Edgars Rinkēvičs, jo viņa cītīgi sekojusi līdzi notikumu gaitai. Jautāju, vai viņa ir apmierināta ar rezultātu. Dzintras kundze atbildēja, ka labi vien ir, ka vēlēšanas beigušās un viņai kā pensionārei teikšana maza, bet cer, ka būs labs prezidents. “Galvenais, ka nebūtu kara,” viņa piebilst. Pajautāju, ko spēka gados darījusi. “Strādāju maizes kombinātā, kolhozā laikā govis slaucu. Tagad esmu šeit un priecājos, ka visa pietiek, aprūpētāju darbs gan nav samaksājams. Čaklas kā bitītes!” viņa ar siltumu balsī nosaka.
Gaitenī satieku alūksnieti Rasmu Kūlu. Pati saka – 93 gadi jau plecos guļot, un labi, ka vecuma nespēkā ir tāda vieta, kur palikt. “Te ir dažādi pasākumi, arī dievkalpojumi dvēselei, man patīk te. Pārējiem, arī ārpus pansionāta, novēlu saticību ģimenēs, darbavietās, lai priecājas par to, kas ir. Lai nelaiž sirdī mantkārību, greizsirdību, tas pie laba neved.” teic Rasma un, kad ir nobildēta, parāda vēl vienu foto no darbīgā mūža (attēlā).
Kabinetā satieku sociālo darbinieci Ilonu – viņa cītīgi kaut ko raksta un nepārtraucot darbu stāsta, ka pēc pusstundas centra zālē notiks seminārs “Personalizētā aprūpe”.
Tāpēc arī tobrīd centrā ir zināms klusums, jo aprūpētāji pulcējas zālē. Lejas gaitenī satieku senāku centra iemītnieku Dzintaru Šulcu, kurš sēž ratiņkrēslā. Viņš noskaņots optimisti un lūdz, lai nobildēju, ko arī daru (attēlā). Staigāju pa telpām un priecājos, ka tās ir tik labi uzturētas, tīras, labs gaiss. Lasu, ka katrai istabai ir atbildīgais aprūpētājs. Glītas, mājīgas telpas. Tā ir ikdiena, tualetes spīdēja un laistījās. Gaidot, kad beigsies seminārs, darba procesā nobildēju Inesi Stūrstepu, kura mazgāja gaiteni. Esot praktikante, te patīkot strādāt.
Jūtu, ka seminārs beidzies un eju sagaidīt aprūpētājas, ieradušās arī tās, kurām bija brīvdiena. Satieku smaidīgu Ivetu Siļķēnu (attēlā). Nāk aprūpētājas Dzintra Naļimova (no kreisās puses), Annija Āboliņa un sociālā aprūpētāja Sandra Bērziņa (attēlā). Kāpnēs pretī nāk aprūpētājas Anna Kokareviča (no kreisās puses) un Inesa Bērziņa (attēlā). Sejā prieks un apņemšanās strādāt. Vēlāk satieku arī centra vadītāju un izsaku savu pozitīvo vērtējumu par šodien redzēto.
Eju projām, vēl iemūžinu ziedus un domāju, ka iekšpuse pielīdzināma labai viesu mājai, tikai tā ārpuse bojā skatu, bet, kā viena iemītniece man teica – uz vecumu jau tā fasāde visiem paliekot grumbaina. Ēka neesot izņēmums un paši te esot, un palikšot saimnieki – sacīja viņa un, atspiedusies uz nūjas, aizgāja. Bet kā tad ar to dziedāšanu, kādas domas par 3. jūniju? Atbildi sniedza Rasma Kūla: “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju. Dziesma ir darbam, ikdienai un svētkiem.” Lai viņiem visiem prieks un veselība!
Reklāma