Nepiedošana saindē visu organismu

(pārdomas par piedošanas spēku)

“Tēvs, piedod mums mūsu parādus kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…” Daudzi droši vien zina šo tekstu no Lūgšanas “Mūsu Tēvs”.

Bet kā ir patiesībā? To mēs ļoti labi zinām katrs pats. To skaudri izjutu pati, kad sirdi plosīja aizvainojums par senču grēkiem, pašas grēkiem, ar vārdu sakot, jutos slima. Tas atsaucās uz asinsspiedienu un jau bija nopietni. Tad iedziļinājos Dieva vārdā par piedošanu Lauras Priedes grāmatā “Šaipus debesīm”, viegli nebija, bet šovasar notika lūzums. Apmeklējot kapus un baznīcu Balvos, mammas dzimto pusi, sajutu ar sirdi, ka nekas nav izmaināms, viss plūst un mainās, un man jābūt pateicīgai, ka esmu šajā pasaulē. No sirds dziļumiem izraudājos un, nometusi gadiem nesto rūgtumu, saviļņota atgriezos mājās. Tagad jūtos kā no jauna piedzimusi, zāles nevajag, un manī atgriezies prieks. Tad es pilnībā sapratu, ko nozīmē piedošana sev un citiem.

Aizdomājos par sociālās aprūpes centru iemītniekiem. Lielākā daļa no viņiem pārdzīvo dusmu fāzi uz tuviniekiem, kuri viņus te ielikuši. Saprot jau, ka vieni dzīvot nevar, un tomēr jūtas aizvainoti. To sevišķi sajūt centru darbinieki, jo sākas sūdzības, ka nav laba aprūpe, ēdināšana, medicīna, meklē visādas vainas, lai tiktu projām. Tuvinieki arī jūtas nelāgi, un sākas riņķa dancis. Zvana centru vadītājiem, iespējams, arī lielākajai priekšniecībai. Paši brauc skatīties, kas notiek ar māti vai citu tuvu cilvēku. Ir gadījumi, kad arī radu un draugu starpā sākas pārmetumi. Iemītnieki paši runā, ka visi zog, un beidzot, kad cilvēks visus nomelnojis, patiešām sāk slimot. Sākas vēdera aizcietējumi, ādas slimības, depresija, centra medmāsas vadā pie viena daktera, pie otra vai arī izsauc vizītē uz vietas. Bet iemītnieks jau laikus noskaņojies, ka viņam palīdzēt nevar, vainīgi radi, kuri cer uz viņa mantu. Raud arī par pagātni, nākotni. Visādas runas apspriež savā starpā, protams, rodas aizvainojums, un te nu darbiniekiem ir grūti cilvēkā ko mainīt.

Bieži esmu dzirdējusi sūdzamies, ka nezvana, bet tajā pašā laikā esmu bijusi lieciniece, kad vēl strādāju, ka negribēja atbildēt. “Droši vien izlūko, vai esmu dzīva?” tāda bija reiz atbilde, kad pajautāju, kāpēc tāda attieksme. Trakākais, ka uzticamai personai piesaka, kuros kapos glabāt, lai negulda blakus tai kaimiņienei vai citai radiniecei. Pie reizes uzskaita grēkus, kāpēc tā jādara. Nepiedošana nāk līdzi kā uzticams sargsuns. Cilvēks jau ir tuvu aiziešanai mūžībā, bet aizvien vēl sirdī tur aizvainojumu un, ticiet man, tādiem ir ļoti grūti. Vecums jau pats par sevi ir problēma, un tāpēc par to jārūpējas laikus, visvairāk tuviniekiem. Tāpēc, pirms ievieto centrā, būtu ļoti ieteicams pārrunāt par dzimtu, par zināmiem un slēptiem aizvainojumiem. Ja cilvēks pieder pie kādas konfesijas, tad nepieciešama saruna ar mācītāju, priesteri. Svarīgi palūgt piedošanu gan par apzinātiem, gan neapzinātiem nodarījumiem, kas, iespējams, otru sāpinājuši. Zinu gadījumu, kad viena sieviete jutās slikti un raudāja, ka nevar aiziet pa skuju taku. Bet īsi pirms nāves viņa ar izsaukto meitu un citiem radiem izrunājās, piedeva visiem un ar apskaidrotu vaigu varēja nomirt. Cits atkal sauca pēc mācītāja, lai pieņem grēksūdzi, un cilvēks atviegloti atdeva sevi Mūžībai.

Izlīgšana ir svarīga arī gados jaunajiem starp vecākiem, draugiem, radiem, paziņām. Piedošana prasa laiku, un tas ir iekšējs ceļš. Visumā tas ir vienīgais spēks, kas atbrīvo un neitralizē negatīvo enerģiju. Der zināt, ka piedošana nenozīmē attaisnot notikušo, bet tā ir atbrīvošanās no pagātnes, no slimībām. Ja neesam to izdarījuši, tad mums nevar būt viegla un laimīga tagadne. Cilvēki, kuri nespēj piedot, bieži aizskar citus, atļaujas to darīt ģimenē, vēlāk aprūpes centrā, vienalga, pamatoti vai nepamatoti, sevī glabā lielu piesārņojumu, tāpēc domāsim laikus par savu veselību un neglabāsim sirdī aizvainojumu.