Ieva Pētersone
Varbūt šis manis aprakstītais palīdzēs arī citām sievietēm, kuras nonākušas līdzīgā situācijā.
Ināra (vārds mainīts) ir ļoti kustīga, maza auguma, pēc skata atgādina pusaudzi. Raugoties viņā, grūti noticēt, ka patiesībā šī sieviete izbridusi dziļu purvu savā dzīvē, kamēr nonākusi pie secinājuma, ka jāsāk dzīvot arī sev un nevēlas būt verdzene. Viņu es iepazinu pavisam nesen, tāpēc teikto nevaru apšaubīt.
Dzīve bijusi kā ļauna pamāte
Mēs mammai bijām četri bērniņi. Mamma brauca dzemdēt jaunāko māsu, atstāja mūs abus ar brāli istabā. Tētis no mums bija aizgājis, neviens ēst nenesa. No rīta modāmies, sēdējām līdz tumsai, tad gājām gulēt. Mocīja izsalkums, tas bija briesmīgi. Pabeidzu pamatskolu, sāku mācīties tehnikumā, taču to nepabeidzu. Mamma dzēra, viņai gribēja atņemt māsu. Es izstājos no tehnikuma, pieņēmu māsu pie sevis, sāku strādāt bērnudārzā. No turienes dabūju aiziet, jo dzirdēju, ka mammu par dzeršanu gatavojas izslēgt no kolhoza. Pieteicos par slaucēju tajā pašā fermā, kur mamma. Cerēju, ka viņa rimsies. Taču bija vēl ļaunāk. Mamma sāka dienām pazust, man vajadzēja slaukt arī viņas grupas govis un vēl iet ganos. Beidzot man apnika. Aizgāju no mammas, iekārtojos psihoneiroloģiskajā pansionātā par sanitāri. Man patika, arī kolektīvs pieņēma. Domāju, ka palikšu te ilgi strādāt, taču biju sevi pārvērtējusi. Pienāca pirmais atvaļinājums un vairs pēc tam negribējās tur atgriezties. Gribējās savam vecumam atrast piemērotāku darbu. Atgriezos dzimtajā pusē, sāku strādāt dažādus darbus. Māsa bija redzes invalīde, tā tikām pie neliela dzīvoklīša. Mamma tajā laikā dzīvoja ar citu vīrieti, kuram pašam kaut kur auga dēls. Viņš to nemeklēja, bet centās pāraudzināt mūs ar māsu. Sevišķi mani viņš sita, žņaudza, bet es nepadevos. Biju nolīdzināta līdz ar zemi, tad viss mainījās. Laikam patēvs juta, ka mani pievarēt nevarēs. Ar laiku kļuvu viņa mīļā meita. Nu jau sen esam pieaugušas. Jaunākajai māsai 25 gadi. Viņai trīs bērni, bet visi noņemti. Jauna vēl, gribas ballēties, pasēdēt krodziņā.
Vecākā māsa agri aizgāja no mājas. Laimējās dzīvē. Sava māja, trīs bērni, vīrs, kārtīgs darbs slimnīcā. Brāļa vairs nav. Man pašai aug dēliņš. 19 gadus vecāks civilvīrs, viņam divas sievas aiz muguras. No katras pa dēlam. Manu vairs negrib. Es no viņa gribu šķirties. Nevienu dienu 14 gadu laikā, kopš dzīvojam kopā, neesmu jutusies laimīga. Slikto vien esmu saņēmusi. Viņš mani izmanto, sliktāk kā kalpone esmu viņa acīs. Morālie pazemojumi ir vēl sliktāki par sitieniem. Man bija grūti palikt stāvoklī. Divi bērni nomira, vēl nedzimuši. Bija vairāki aborti, vienu iztaisīju pati… Vienmēr, kad gaidīju bērnu, vīrs pazuda no mājām, pašai vajadzēja tikt galā ar saimniecību, slaukt govi, gādāt sienu. Laimīgā kārtā puisītis piedzima. Vairāk nebūs. Man atrada ļaundabīgo audzēju. Laimīgā kārtā apturēja sākuma stadijā. Tagad esmu otrās grupas invalīde. Taču tas neliedz man pelnīt pašai un dēlam naudu. Vīrs jau nedod, mājas darbos nepalīdz, jo jūtas vairāk noguris par mani. Esmu priecīga, ka varu tikt laukā no mājas. Darbā jūtos kā cits cilvēks. Tāds īsumā ir mans dzīves gājums.
Svarīgākie notikumi turpmākajā dzīvē
Dēliņa piedzimšana! Tas, ka uzdrošinājos pabeigt vidusskolu. Pats galvenais, ka slimības laikā pirmo reizi sapratu – nevar ziedot dzīvi tikai citiem, jādzīvo arī sev. Padomā, es pat bulciņu neatļāvos sev nopirkt jo uzskatīju to par grēku. Neko nepirku, strādāju un dzīvoju tikai citiem – mammai, tēvam, patēvam, māsai, vīram, tad dēlam. Tad, kad biju jau uz dzīvības un nāves robežas, gan nosolījos, ka sev vairāk pāri nedarīšu. Mani uzturēja dzīvotgriba. Patiesībā esmu kļuvusi pavisam cits cilvēks. Agrāk biju novārgusi, sevī ierāvusies bailīga būtne. Beidzot saņēmu sevi rokās, sāku labāk ēst, ģērbties, iet sabiedrībā, apmeklēt izglītojošus kursus, sapratu, ka citādi nevar. Negribu būt verdzene savam vīram, kurš tāpat netaisās dot man savu uzvārdu.
Var dzīvot citādi
Par veselību nesūdzos. Manī ir atgriezies dzīvesprieks. Galvenais, ka ir darbs, sava nauda, sociālajā mājā apsolīja dzīvoklīti. Esmu priecīga, ka beidzot man atvērušās acis, ka patiesībā varu dzīvot arī citādu, labāku dzīvi.
Ieva Pētersone
Reklāma