Miķeļdiena ( 29. septembris) ir seni latviešu gada auglīgās daļas aizvadīšanas svētki, šī diena sakrīt arī ar Ercenģeļa Mihaēla un visu eņģeļu dienu.
Miķeļdienā, ko agrāk dēvēja arī par Jumja dienu sentēvi kāvuši aunu, vārījuši to un gājuši tīrumā, nopļaut pēdējo labības kušķīti, kas iepriekš šim nolūkam tika īpaši atstāts. Tādējādi tiek noslēgti visi zemes darbi, ļaujot tai atpūsties līdz pavasarim. Miķeļi sakrīt arī ar rudens saulgriežu laiku, tumsa kopš tā iegūst savu pārsvaru pār dienu un sākas veļu laiks.
Miķeļdienā vērojot laika prognozes var uzzināt kāds laiks būs citos gadalaikos, piemēram, ja Miķeļos līst, būs silta ziema. Ja vējš pūš no ziemeļiem, būs auksta ziema ar dziļu sniegu. Ja ozolos vēl turas zīles, gaidāmi sniegoti Ziemassvētki. Ja lapas birst pēc Miķeļiem, pavasarī ilgi turēsies sniegs.
Es izcepu kukulīti, vidū dūru caurumiņu,
Es mielošu Miķelīti caurumainu kukulīti
-Miķeļdienā gaili kāvu ar deviņiem cekuliem,
Lai tek manis kumeliņš pa deviņiem celiņiem.
-Jānīts, Pēters, Jēkabiņš kalniņā runājas,
Miķelītis klausījās auzu, gubā stāvēdams.
Reklāma