Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinājuši…

Turpinot šo domu, teiktu, kuri mums uzticas. Nav svarīgi vai tas ir cilvēks, dzīvnieks. Atšķirība tikai tā, ka dzīvnieks mīl bez nosacījumiem. Tā ir uzticēšanās līdz nāvei un arī pēc tam. Taču cilvēki bieži paņem sunīti, kaķīti vai kādu citu mājdzīvnieku, tad dažādu iemeslu pēc, pamet. Labākajā ganījumā atdod dzīvnieku patversmei. Smagi, ja saimnieks aiziet mūžībā vai tiek ievietots kādā no sociālās aprūpes centriem. Tad iemītnieks, kuram patiesi dzīvnieks ir bijis vienīgais, ar kuru dalīties vientulībā, raud un bieži dod kādam pazīstama naudu, lai nopērk sunītim vai kaķim barību ja viņš klīst viens vai nodots kaimiņa gādībā. Ir cilvēki, kuri aprūpē dzīvnieku, ja saimnieka vairs nav. Tas ir labi un pareizi. Vai suni var ņemt līdzi uz bērēm vai vispār uz kapiem?
Mūsu sabiedrībā tas nav pieņemts, un ir savi normatīvie regulējumi. Tas ir diskutējams jautājums un likuma priekšā visi esam vienādi. Tomēr, kas ir ļaunāk izmest dzīvnieku uz ielas, mērdēt badā vai aizvest līdzi uz kapiem? Kas ir ļaunāk, ja kapos notiek zādzības( nozog puķes) apgāna tos? Lauku kapsētā aizvest sunīti pie saimnieka kapa… vai tas ir liels pārkāpums? Zinu gadījumus, ka sunītis gaida pie vārtiem un gaida saimnieci, kura sen jau kapos. Nezinu kā labāk, kā jau teicu tas ir ļoti diskutējams jautājums, jaunie cilvēki nāk ar savām domām. Nebūt nenosodu tos, kuri apmeklējot kapus, paņem līdzi arī sunīti-vienu no ģimenes locekļiem.

Tagad par to uzticēšanos cilvēkiem. Jau klāt vēlēšanas. Izskan viedokļi, ka neies vēlēt, jo daudzi deputāti – to partijas zaudējušas uzticību. Tas ir ļoti slikti jo vēlam par to, kuriem uzticamies ar cerību varbūt, ka kaut kas mainīsies? Taisnība tiem, kuriem ,,sāp’’ neizbraucamie ceļi, ielas, pa kurām gājējs nav drošs jo nav ietves. Taisnība tiem, kuri pasaka droši, ka vairāk domā par tūristiem nekā savējiem. Katram savs motīvs, sava sāpe. Bet tajā pašā laikā kāds vai kādi atkal paņem, nozog Alūksnes novada sabiedrības centrā abas košās puķu kastes, tā bija savstarpēja uzticēšanās, Dāvāt prieku! Te nu atkal jautājums? Vai pie vainas deputāti vai to kandidāti? Paši vien sevi apzogam ne jau tūristi brauca.

Kur meklējam vaina pamest, neuzticēties, zagt, apskaust? Var jau būt, ka, aizsākums meklējams bērnībā, kad vieglu roku tika aizmests lācītis? Jo tā vietā tika nopirkts kāds šaujamais vai mazāk spoža rotaļlieta. Varbūt tajā brīdī, aiz garlaicības tika samīdītas puķes, nekā interesanta, kam nav ko darīt, ai ar tām niekojas. Māte pameta tēvu, tēvs aiziet no ģimenes jo apnika tā dvēselēs paliek nedzīstoša rēta.

Vienaldzībai ir daudz motīvu. Aizsnidzis ceļš uz māju? Velti raudāt, gan jau, kāds to atraks. Aka aizbirusi? Kāda tev tur daļa? Ābeles nosalušas? Nebija jau mūsu.

Savas pārdomas ir gribu beigt ar A. Sen. Ekziperī vārdiem-,, Būt cilvēkam, nozīmē apzināties, ka katrs ķieģelis, ko tu iemūrē, palīdz celt pasauli’’