Ieva Pētersone
Pēc Leo Kokles gleznas motīviem, kas tapusi 1948. gadā
Viņa raugās pasaulē ar lielām, jautājošām acīm. Rokās neliels spogulītis, kurā tā nesen lūkojusies.
Jo acis vēl spulgas un lūpās neizteikti vārdi.
Cik pazīstams skats! Jau no bērna kājas kāda es izskatos? Mākslinieks šo meiteni nav vārdā nosaucis. Tā ir meitene no nesenās pagātnes līdz šodienai. Nav zināmi viņas tālākie likteņa nolemtie ceļi. Tā ir meitene, kurai sirdī ienākusi pirmā mīlestība. Tā mīlestība, kura vēl nepazīst maldus, kura rimti atbrien domās un sapņos, no kuras paliek silti un viegli. Tā ir mīlestība, kuru izjūtot, gribas sakārtot matu cirtas un pašai justies kā princesei. Tā vēl aicina uz pirmo satikšanos, mēnesnīcas naktī tā liek atmosties no miega, jo šķiet, ka caur bālgano logu telpā ienācis viņš un radījis to melodiju, no kuras sāk dziedāt sirds.
Tā ir mīlestība, kas liek atcerēties, kāda bija pirmā saredzēšanās, kad viņš uzlūkoja tikai viņu. No šīm atmiņām smaržo rīts. Meitene vēl nav pārkāpusi to slieksni, kurā mīlestība ieguvusi citus apveidus.
Viņa vēl nesteidzas, vēl gaida un jautā mūžseno jautājumu: kāda es esmu, vai skaista? Vai patīku? Vai drīkstu cerēt? Bet ja nu es maldos?
Šaubas liek meitenei palikt domīgai – vairāk ieklausīties sevī un teikt: “Man negribas pārkāpt slieksni un nostāties uz mauriņa, jo biedē satikšanās ar tevi, manu sapņu princi. Varbūt rīt, kad būšu tikusi ar sevi skaidrībā, es nostāšos tev līdzās, lai kopā skatītos gaismā. Bet šobrīd manī mīt šaubas. Taču es skaidri zinu, ja arī mēs tikai pa retam redzēsimies, es vienmēr jutīšu tevi blakus.”
– Nepazīstamā meitene, no tālumiem nākusī, bet arī šodienai tik tuvā. Nebīsties! Tava daļa nepazudīs!
– Tu arī tā saki? – manī lūkodamās, viņa jautā.
– Jā, – es domās atbildu.
Tad kā viegla vēsma, kā tāla mūzika līdz manām ausīm nonāk vārdi:
“Es piepildīšu viņa sapni līdz malām ar baltām pīpenēm, kuru vidū kā saulīte rotājas mana dzīve ar pašas sapni.”
To pateikusi, meitene apklust, kā brīnīdamās par to noslēpumu, ko izjūt viņas jaunā sirds…
Reklāma