Medicīniska rakstura pasaka par Spiedienu

Reiz dzīvoja un vēl šodien dzīvo varens cilvēka likteņa noteicējs vārdā Spiediens.

Viņš piedzimst reizē ar cilvēkbērnu. Ir viņa rotaļu biedrs un ķermenis, ir viņa mājoklis, turpat, kur sirds un viss pārējais, kas cilvēkbērnam piederas.

Arī mana stāsta varonis Spiediens sākumā bija pavisam nekaitīgs. Skraidīja kopā ar bērniem un vēl nebija iejuties, pareizāk būtu teikt saprast, kādu lielu lomu var spēlēt cilvēka dzīvē. Viņš var būt rāms kā vasaras vējš, nemierīgs kā palu ūdeņi, bangojošs kā jūra vētras laikā.. Taču vēl nesaprata savu spēku pār cilvēku, kurš sevi dēvēja par Radības kroni.

Vēlāk iemanījās iekarot nervus, pamazām visu ķermeni. Spiediens jutās varens.

Kā nu ne? Kā labs rotaļu biedrs pastaigājās ar cilvēkbērnu, satikās ar vecāku kundzi.

Zēns pieklājīgi sveicināja un apjautājās, kā viņai ar veselību. “Viss jau labi, bērniņ, tikai tas spiediens manu dzīvi sagandē.” Zēns neizpratnē skatījās apkārt, meklēdams spiedienu, to palaidni, kurš sagandē tantei dzīvi.

“Kur ir tas spiediens, es to neredzu,” jautāja zēns. “Puisīt tas nav redzams, cilvēkā iemājo, ja neārstē, padara cilvēku par vergu. Uzmanies, bērniņ, spiediens ir ļoti viltīgs,” kundze skaidroja. “Vai viltīgāks par lapsu,” zēns tincināja. “Lapsa tuvu nestāv. Kā hameleons, sākumā pat prātā nenāk, kāpēc sirds klapē, reizēm slikta dūša, satracina visu ķermeni un pats smejas,” noteica vecā sieviņa. Zēns nosprieda, ka tas nu gan nav labs ceļa biedrs, un nemaz nezināja, ka viltnieks dzīvo arī viņā – slepeni priecājās, ka reiz pienāks uzvaras gājiens.

Bieži tas neizdodas. Spiediens piedzimst reizē ar cilvēku, dzīvo nemanāmi, klusi un glūn uz cilvēku vājībām kā kaķis uz peli. Labs sabiedrotas viņam ir nervi, kuri rada stresu.

Ja nu ejot kādreiz pie ģimenes ārsta ar kādu kaiti un ārsts, izmērot asinsspiedienu, saka, ka tas ir augsts, tad šo lietu vajag ņemt nopietni, jo Spiediens ir sācis savu uzvaras gājienu, sāk ņemt cilvēku savā verdzībā. Tāpēc laikus jāpagriež viņam spārni, jāliek ievērot robežas.

Es to zinu jo pati piedzīvoju. Parasti tā ir kāda ielaista kaite, ar kuru, tāpat kā ar bitēm, nekā nevar zināt. Un nevajag iestāstīt sev, ka varu ar to sadzīvot. Es dzeru ārstes izrakstītās zāles un lieku spiedienam ievērot robežas. Patīk tas vai nepatīk, bet jūtu, ka sākam saprasties. Tāds ir spiediens- normāls, paaugstināts, augsts, īsts nemiera gars- īrnieks cilvēkā, reizēm ne tas labākais!