Laiks un tā dotās iespējas

Parunāsim padomāsim

Manā pārdomu grozā iekrita frāze,, man nav laika- jāsteidzas’’! Tā bija taisnība! Jo cilvēks jau atnākot uz darbu, plāno darba dienu. Patiesībā jau ātrāk, vismaz manā gadījumā, cilvēks līdz minūtei bija izplānojis laiku, lai paveiktu savu darbu.

Diemžēl, tā ir. Bieži nācies dzirdēt, ka cilvēkiem pietrūkst laika un patiesībā laiks esot vienīgā vērtība, ko cilvēks otram var dot. Arī es esmu bijusi nonākusi laika trūkumā un ar nožēlu konstatējusi, ka to nevar aizņemties.

Laiku var plānot, taču vienalga tas ir ierāmēts, noteikts stiepjams jēdziens, kuru nevar pirkt, pārdot un paņemt uz kredīta. Mums katram ir savs laiks, kurā mēs cenšamies kaut ko padarīt, un viļamies, ja rezultāts nav tāds, kādu esam iecerējuši. Diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas. Protams, ka tagad cilvēks ar mūsdienu iespējām var izdarīt vairāk nekā pirms simts gadiem. Tomēr reti gūstam gandarījumu tikai no darba. Ar nožēlu jāatzīst, ka šodienas steigas skrejceļā produktīvākie un veiksmīgākie ir tie cilvēki, kuri skrien aizgūtnēm un cenšas no dienas izspiest maksimālo. Tomēr jāapzinās, ka visu nevar padarīt un katram ir savas robežas. Šodienas steiga, ļoti bojā attiecības ģimenē. Aizvien mazāk paliek draugu, citiem vispār to nav. Tas ir tāpēc, ka draudzība prasa laiku, tā nevar pastāvēt no tā vien, ka cilvēki satiekas reizi gadā un piecpadsmit minūšu laikā paspēj pajautāt, kā iet, un saņemt atbildi. Draudzība prasa regulāru laiku. Pazaudējot šo attiecību principu, zaudējam, un šis zaudējums nav nopērkams. Šodienas steiga dažkārt noved pie tā, ka cilvēks vairs nedomā, bet visu dara automātiski vai arī gaida norādījumus no ārpuses. Lai saprastu dzīvi, ir vajadzīgs laiks. Mums nav laika lasīt grāmatas. Visa dzīves gudrība reizēm balstās no ziņām vai priekšlikumiem kā labāk darīt- vakcinēties vai tomēr pagaidīt? To cilvēki lasa jo tas neprasa laiku, nav jādomā. Kas beigās paliek pāri? Tukšums un neapmierinātība par dzīvi.

Savā laikā mācītājs, teoloģijas doktors Juris Rubenis teica, ka dzīve nesastāv no lētām receptēm. Lai saprastu laika vērtību, cilvēkam būtu jāpasaka „nē’’ savam skrējienam. Arī es mācos pateikt „nē’’. Ir lēnais un ātrais laiks. Ātrais- mūsu darba laiks, kad mēs darbojamies un cenšamies paveikt plānoto. Tam ir ļoti būtiska vieta mūsu dzīvē. Taču tam jābūt līdzsvarā ar lēno laiku, kad varam apstāties padomāt arī par sevi, saviem tuvākajiem. Tikai tad jutīsimies labi. Vai tagad šis laiks nav pienācis? Padomāsim par to!