Laikam laika trūkst jeb par nepacietību un neiecietību sabiedrībā

Pulkstenis skaita laiku, zeme zem kājām deg, un pasaule steigā verd.

Burbuļo zem uguns mēlēm, pietiek darba arī pašu mēlēm, tik pietrūkst mazā brītiņa,

Lai pateiktu labu rītu, kur nu vēl minūti dāvināt un sirsnīgām runām slacināt.

Diena ir par īsu, lai paspētu izrunāties pa telefonu, izskatītos internetu un paspēt vēl uz daudzām plānotām un neplānotām vietām. Tam visam pāri viens vārds „Nav laika’’ Kādam ir ārkārtīgi lieli plāni, un viņš savā nepacietībā gatavs skriet nerēķinoties ne ar citu interesēm, ne ar pastāvošajiem ierobežojumiem. Neiecietība un neiecietība ir mūsdienu cilvēka ļaunuma sakne. Ja cilvēks neprot gaidīt, ir nepacietīgs, tad visi citi viņa ceļā ir tikai šķēršļi, kas jāsabradā, kādi citi jānorāj, jāpagrūž malā. Piemēri nav tālu jāmeklē – Traucē skaistums, tepat mūsu pilsētā jo bija jāgaida desmit minūtes, kamēr cilvēks tika uz galvenās ielas. Veikals pārkārtots ne pa prātam. Droši vien arī nozagtās kastes ar ziediem kādiem traucēja? Tagad nebrīnos par biežajām avārijām jo jāsteidzas nav taču laika! Visu laiku nesamierinātība, ja nav kā vajag tā strīdi, tā neiecietība, bet neiecietība dara smagu dzīvi citiem, uzliekot atbildību par savu nesakārtoto iekšējo pasauli. Vēl- pacietība – tā nav spēja gaidīt, bet gan cilvēka uzvedība gaidīšanas laikā. Tas ir dzīves eksāmens, kuru arī es vēl joprojām mācos un vienlīdz cenšos saprast, ko Augstākie spēki vēlas ar to pateikt. Pacietību neviens nevar iedot, to nevar arī nekur nopirkt. Ir jau vēlēšanās meklēt vainīgos apkārt, taču sakne nepacietībai un neiecietībai jāmeklē sevī pašā. Tuvojas pilsētas svētki, arī kapusvētki, būs daudz viesu, daudz mašīnu, visur nevarēs tik ātri kā gribētos. Tāpēc papūlēsimies būt lēnprātīgi un neliksim citiem ciest savu nekontrolēto, pārsātināto emociju dēļ.