Kas ir cilvēks?

Pārdomas

Par kura esamību priecājamies, kad viņš ierodas šajā pasaulē un bēdājamies, kad tas aiziet mūžībā? Patiesībā par šo jautājumu līdz šim nebiju tā īsti aizdomājusies, bet pēdējā laikā, kad valstī ir ekonomiskā krīze un notiek cīņa par „krēsliem,, kad spriež vai dot vai nedot patvērumu bēgļiem, arī cilvēkiem, kad Ukrainā nogalina cilvēki bez cilvēcīgām jūtām cilvēkus, tad iedomājos, kad sākas cilvēks, kad viņš pirmo reizi ir nosaukts par cilvēku? Vai es pati varu priecāties, ka esmu cilvēks un kādi ir mani nopelni, ka varu saukties šajā cildenajā vārdā?

Zinu, ka cilvēks ir cilvēks ir vērtība, viņš pelna cieņu, un nav pieļaujama šās cilvēk vērtības nonievāšana un aizsargāšana.

Tomēr mani urda jautājums, kā radās cilvēks? Tas cilvēks, kas pirmais ieraudzīja šo pasauli. Atbilde nav tālu jāmeklē. Bībelē- Pirmajā Mozus grāmātā1. nodaļā, ko sauc par radīšanas stāstu lasām: Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un līdzības; tas lai valda pār zivīm jūrā un pār lopiem, pār putniem apakš debess, pār visu zemi un rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.’’ 27. pantā lasām: un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla. Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni. Tad, Dievs – tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku. Un, kad tas bija aizmidzis, Viņš izņēma vienu no viņa sāna kauliem, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo sāna kaulu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs TAS Kungs izveidoja par sievieti un lika iet pie cilvēka.

Pirmie cilvēki neizturēja pirmo pārbaudījumu un nokoda no aizliegtā augļa. Viņi to baudīja un atzina par labu esam. Tāpēc viņus izdzina no Ēdenes dārza. Taču kailus no tā nepadzina, bet apģērbtus. Jo cilvēks nu bija kļuvis tāds, kas zina, kas ir labs un ļauns. Vai ar to cilvēce izbeidzās? Nē, cilvēki vairojās, un dara to līdz pat šai baltajai dienai kā Tas Kungs to ir pavēlējis.

Bet no tā var spriest, ka cilvēks ir ietiepīgs, nepaklausīgs, zinātkārs, neuzticams, naivs Dieva radījums. Zemes un Visuvarenā elpas veidots templis.

,, Dievs ir valdnieks debesīs, cilvēks kungs virs zemes. Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un Esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.’’, tā dziesminieks Dāvids saka 8. Psalmā. Bībele māca, ka cilvēks ir Dieva radīts brīnums, radības augstākais veidojums.

Cilvēks ir brīvs savā izvēlē starp ļauno un labo un tādēļ nes atbildību( 5. Moz.,gr.30:19).

Cilvēks ir namturis zemes virsū.

Mācītājs Aleksandrs Bite par cilvēku saka šādus viedus vārdus: „Kamēr vien šajā pasaulē ir cilvēks, viens no fundamentālajiem jautājumiem apzināti vai neapzināti ir bijis jautājums par to, kas ir cilvēks. Cilvēks radīts pēc Dieva līdzības kā augstākā būtne starp zemes radībām. Neatkarīgi no indivīda, dzimuma, vecuma, rases tautības, reliģiskās un politiskās pārliecības, garīgajām un fiziskajām spējām. Visu cilvēku cieņa un tiesības ir vienlīdzīgas. Ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi attīstīt savu personību, tiekties pēc laimes, vairot savu labklājību. Cilvēks ar savu rīcību ir atbildīgs Dieva, savas sirdsapziņas un sabiedrības priekšā. Cilvēka dzīvība ir neaizskarama kopš tās rašanās brīža’’

,,Cilvēciskais. Es esmu cilvēks, kā cilvēkam man ir jārūpējas par citiem, neatkarīgi no tā vai viņi ir ticīgi vai neticīgi, austrumnieki vai rietumnieki,- nekādas starpības. Mēs visi esam cilvēki, mēs piederam vienai cilvēku ģimenei. Šajā līmenī katram ir sava loma, sava atbildības daļa un svētumam tur nav nekādas nozīmes.’’, tā viņa svētība Dalailama XIV

Cilvēks ir brīvs un brīvi var izvēlēties savu likteni. Katrs cilvēks ir unikāls un vērtīgs pats par sevi. Lai arī pasaule ir bezjēdzīga, tomēr jebkurš cilvēks var atrast tajā jēgu un dzīvot apzinātu, jēgpilnu un laimīgu dzīvi.

,, Mēs gaužamies par dabas piesārņojumiem, bet neko nedarām.

Mēs gaužamies par garlaicību, bet neko nedarām.

Mēs gaužamies par sliktajiem apstākļiem, bet neiznīcinām sevi,

Vajag daudz pārdzīvot, lai kļūtu par cilvēku.’’ ( Antuāns de Sent- Ekziperī)

Mūsdienu Rietumu antropologi uzsver un pārvērš par ieguvumu vēl vienu cilvēka nepilnību, proti, viņa ilgo augšanas un attīstības laiku. Cilvēks dzimst pilnīgi nevarīgs un tāds ir ilgstoši. Bez citu kopšanas un citu gādības viņš lemts bojā ejai. Taču ilgais atkarības laiks ļauj kompensēt to, ko nepietiekami sniedz instinkti, apmācībā un rotaļā iepazīties ar kultūrā uzkrāto pieredzi.

Neviens nevar dzīvot otra vietā. Svētīga ir spēja iziet no savām robežām, sajust piedzīvojumu un riska garšu, lai taptu par to, ko Rainis nosaucis par apaļu cilvēku: „Es raudājis esmu un smējies, es vaidējis esmu, izmisis, kliedzis’’.

Cilvēks ir meklētājs, un visa viņa dzīve ir meklēšana. Cilvēks meklē barību, labu darbu, draugus, labu māju. Meklē apslēptus dārgumus, pazudušo laimi. Cilvēks meklē arī Dievu. Svētie raksti saka, ka tie, kas meklē Dievu ir līdzīgs cilvēkam, kas meklē dārgas pērles. Jo cēlāki un vērtīgāki mūsu meklējumi, jo pilnvērtīgāka mūsu dzīve. Padodoties savtīgām un zemiskām tieksmēm, cilvēks var meklēt to, kas nes postu viņam pašam un citiem.

Cilvēks ir optimists. Ir cilvēki, kuri visām lietām redz gaišās puses. Cilvēkus, kas tā mēdz darīt, sauc par optimistiem. Cilvēkam par visu svarīgāka ir iespēja smelties prieku un enerģiju pašā procesā. Kas vēl ir cilvēks? Cilvēks ir personība. Personība ir tapšana. Tapt par personību nozīmē izkopt savu garīgo pasauli, kas ļauj sajust dzīvi tās visā krāsainībā un nebaidīties šo cilvēcīgo garīgumu paust citiem. Cilvēku nevar iedomāties bez cieņas un goda, kas izsaka personības attieksmi pret sevi kā morālo vērtību un sabiedrības attieksmi pret cilvēku, vērtējot tā rīcību, dzīvi. Izšķirošo priekšstatu par cilvēku sniedz viņa ārējais izskats, noteiktu uzvedības tradīciju un normu ievērošana. Bieži vien cieņas un goda jēdzieni tiek lietoti kā sinonīmi. Bet kādas tad ir to atšķirības? Cieņā ir vairāk izteikta cilvēka vērtība, godā- šīs vērtības novērtējums. Cienīt cilvēku nozīmē ne tikai viņu nepazemot, bet arī stiprināt viņu gan fiziski, gan garīgi. Sekmēt viņa radošo spēju pārvēršanos īstenībā. Uz cieņas vienlīdzības pamata attīstās tādas morālās īpašības kā līdzjūtība, līdzcietība, godīgums. Cilvēka godu var celt mašīna, vasarnīca, mēbeles, jaunākām modes prasībām atbilstošs apģērbs. Cilvēka cieņu un godu pazemina apstākļi, kas nenodrošina cilvēciskas dzīves iespēju. Diskomforts, nenodrošināta dzīve, kas radusies uzdzīves, izšķērdības un dīkdienības rezultātā, daudz vēstī par personības godu, bet vienlaikus arī par noteiktas sociālas vides (ģimenes, pilsētas, valsts godu).

Cilvēks pats sev ir soģis. Tas nozīmē, ka, jo, sarežģītāka kļūst iekšējā pasaule, jo daudz viedīgākās attiecībās cilvēks stājas ar apkārtējo pasauli. Cilvēks pats sāk kļūt sev par soģi, uzslavu teicēju, kontrolētāju sirdslietās. Patiesībā cilvēks ir nezināms un noslēpumains, kuru izprot tikai viņa Radītājs. Bioloģiskajā un sociālajā nozīmē cilvēks ir savu vecāku bērns. Turklāt visu mūžu, arī tad, kad pašam jau ir bērni un bērnu bērni. Ķēde nepārtrūkst. Saikne paliek arī tad, kad cilvēks atstāj šo pasauli un aiziet uz turieni no kurienes ir nācis.

Kas esi Tu cilvēka bērns? Iesviests vai maigi nolikts dzīves pļavā? Kas Tu esi no kurienes Tu nāc? Tā varētu jautāt un jautāt un katram jautājumam būtu sava atbilde. Taču viena ir kopēja- Cilvēks ir Mīlestība, jo bez tās nekad nebūtu cilvēce.