Ieva Pētersone
No piezīmju bloka
Ir 20.septembris, kad beidzot piepildu šīs vasaras sapni apciemot Kalncempju pagastu. Braucu ar satiksmes autobusu pa labu ceļu. Šoferis laipni izlaiž braucējus, kur katrs vēlas, tuvāk dzīves vietai. Skatos pa logu un priecājos par kopto apkārtni, tad jau arī iebraucam Kalncempjos. Te top arī pirmie foto mirkļi un pirmais nezūdošais iespaids – Kalncempji bija un būs! Te nav nolemtība! Pirms dodos uz pagasta ēku mazliet atkāpes par pagastu un vēsturi.
Kalncempju pagasts ir viena no Alūksnes novada administratīvajām teritorijām tā dienvidos. Robežojas ar sava novada Zeltiņu, Alsviķu un Annas pagastiem, kā arī Gulbenes novada Stāmerienas un Beļavas pagastiem.
Vēsture
No 1868. gada pastāvēja Valkas apriņķa Kalnamuižas pagasts, izveidots uz Kalnamuižas zemes. Pagasta iedzīvotāji piederēja Zeltiņu evaņģēliski luteriskajai draudzei. Pēc 1920. gada agrārās reformas Kalnamuižu 2330,95 ha platībā sadalīja 132 vienībās. Līdz 1925. gadam tas saucās Kalnciema pagasts. 1935. gadā Kalncempju pagasta platība bija 86,7 km² un tajā dzīvoja 1953 iedzīvotāji.
1945.gadā pagastā izveidoja Kalncempju un Kalnienas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. Kalncempju ciems ietilpis Alūksnes apriņķī (1946-1949) un Apes (1949-1956), Alūksnes (1956-1962; pēc 1967. gada) un Gulbenes (1962-1967) rajonos.1990. gadā ciemu reorganizēja par pagastu. 2009. gadā Kalncempju pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Alūksnes novadā. (Avots: Vikipēdija)
Ar interesi aplūkoju apkārtni, jo pēdējo reizi tur biju kolhoza 1.maijs laikā. Tiesa, Ottes muižā sanāca būt, bet tas bija kolektīvs brauciens ar citu mērķi. Tagad braucu tieši uz pagastu, laimīgā kārtā satiekos ar pagasta bibliotekāri Velgu Ločmeli. Kāpēc laimīgā kārtā, tāpēc, ka bibliotekāre (attēlā) te strādā tikai reizi nedēļā, trešdienās. Brauc no Jaunannas, kur viņa strādā bibliotēkā pārējās dienas. Velga pēc izglītības ir diplomēta agronome, savā laikā beigusi tagadējo lauksaimniecības universitāti, bet kolhoziem beidzoties, nācies pārkvalificēties un viņa beidza kultūras koledžu. Kalncempjos strādā no 2020. gada 1. janvāra. Darbs patīkot un arī vieta. “Jauki cilvēki pagastā,” stāsta Velga un turpina ar mazliet skumju pieskaņu – cilvēku paliek arvien mazāk. Jo daudzi ir aizbraukuši tālāk darba meklējumos. Skolas un bērnu dārza nav. Nav arī veikala, ēdnīcas un pasta nodaļas. Labi, ka reizi nedēļā, otrdienās, atbrauc auto veikals. Un tomēr cilvēki te dzīvo, kaut arī tukšu māju, kā jau visur, paliek arvien vairāk, tā savu stāstījumu beidz Velga, ar piebildi, ka viss vēl var mainīties uz labu. Man arī tam gribas ticēt.
Velga labprāt izvadā pa telpām. Tās ir patiesi glītas, patīkami tādās ieiet. Uzteicama ir grāmatu daudzveidība, to ir daudz, ir pieejama visa veida informācija, tostarp arī internets. Kamēr es vēl nebeidzu priecāties par piepildītajiem ar labu literatūru plauktiem, ienāk pagasta ēku un apsaimniekošanas teritorijas pārzinis Jānis Vērsis (attēlā savā darba kabinetā). Patiesībā jau kabineta sēdētājs viņš nav jo reizē izpilda arī šofera pienākumus un katru dienu rītā un vakarā vadā pagasta bērnus uz skolu un atpakaļ. Jānis te ir saimnieks vārda tiešajā nozīmē. Audzis tepat Kalncempjos, visi cilvēki pazīstami. Ir plaša profila speciālists. Viņš stāsta, ka pagastā reāli dzīvojot nedaudz vairāk par 80 cilvēkiem, jo jaunās ģimenes negribot te vīt ligzdu. Vēlāk eju apstaigāt centru un aizvien vairāk pārliecinos, ka saimnieka roka ir klātesoša. Tīrs, sakopts, pat vecās drupas nav zālē ieaugušas. Te ir arī ielas, viena no tām ved uz bijušo skolu, bērnu dārzu. Tālumā ieraugu kādu staigājam, gar vienu no dzīvojamām mājām. Pārējās, kuras redzu (attēlā) neviens vairs nedzīvo. Pieeju klāt un iepazīstamies: “Vera Ozola,” skan droša balss. Viņa ir viena no bijušā kolhoza vēlāk paju sabiedrības darbiniecēm- veterinārā feldšere. ( nobildēju, kad viņa tīra pupas)
Izglītību ieguvusi Malnavā. Jautāju vai uz ārzemēm nav gribējies braukt. Nebraukusi jo bijis nepilngadīgs dēls, tā palikusi Latvijā un savas dienas vada Kalncempjos. Ar dzīvi apmierināta, arī ar pensiju jo gaušanās tāpat nepalīdzētu. Ar Veru Ozolu norunājam vēlreiz tikties, tas jau būs viņas dzīves stāsts jo gana piepildīts ar dažādiem notikumiem. Pienāk arī kaimiņu suņu meitene arī to iemūžinu.
Atvados no simpātiskās kalncempietes un vēlreiz iegriežos bibliotēkā, lai pagaidītu saimnieku jo viņam ceļš uz Alūksni pēc skolas bērniem. Esmu arī nedaudz izslāpusi un laipni tieku pacienāta ar piparmētru tēju. Telpu piepilda omulība un neviltota sirsnība. Laiks pienācis braukt, jo saimnieks ir precīzs. Ciešs rokas spiediens no Velgas puses. Pamāju arī Verai ar roku, kura iznākusi sētā un braucam uz Alūksni.
Pa ceļam saimnieks stāsta, ka vēl jānopļauj zālājs, pirms zeme nav sasalusi.
Mājās atbraukusi domāju… Esmu pilnā pārliecībā par to, ka Kalncempji ir vieta, kuru nevar aizmirst, tie nekad nezudīs jo tur dzīvo savas zemes saimnieki, tuvāk vai tālāk un tur ir Ottes muzejs, kurš glabā senču tikumus – darba tikumu, kur dzīvo Viktora Ķirpa dvēsele.
Reklāma