Ieva Pētersone
Pārdomas pēc Kārtējiem izmestajiem kaķēniem
Nežēlība aug augumā, mīlestība iet mazumā. Citiem vārdiem sakot, mūsu sabiedrība paliek ar vien dvēseliski slimāka. Kamēr nebūs sakārtota garīgā dzīve, tik ilgi darīsim pāri vājākajiem, kuri nespēj pretoties. Tik ilgi būs arī nesakārtota attiecību sfēra ar citiem cilvēkiem, sabiedrību, nemaz nerunājot par slimībām, kuras piemeklē nedomājot par līdzcilvēkiem. Te es domāju par nevakcinēšanos pret COVID 19. Slimo skaits palielinās. Tā arī ir cietsirdība pret sevi un līdzcilvēkiem. Beidzot ir jāizšķiras, kuri principi ir tie, pēc kuriem veidojam savu dzīvi?
Kaķēns lūdzās žēlām skaņām
Lūdzās skumjām, zilām acīm
Pacel mani, lielais cilvēk!
Pacel mani, neaizej!
Esmu izmests aukstā naktī,
Tad kad māte medīt gāja.
Viņa mani mīlēja kāds esmu
Nu man jānosalst bez mīlas.
Pacel mani, aiznes mājās!
Apmīļo un dod man pienu.
Pacel mani, lielais cilvēk!
Pacel mani, neaizej!
Ieva Pētersone
Reklāma