Kā cukurtrauks tika pie sāls

Cukurtrauku nopirka pilsētas svētku tirgū, jo tika uzskatīts par gana, apaļīgu, skaistu visnotaļ iederīgu pārējo trauku vidū, pareizāk sakot kafijas servīzei pieskaņotu. Tieši tajā dienā, saimniecei uz kapu svētkiem pieteicās ciemiņi. Protams, ka bez kafijas un cukura neiztikt. –Labi gan, ka nopirku grezno cukurtrauku, priecājās saimniece vārīgi turēdama rokās cukura glabātāju un iebēra visbaltāko cukuru un pielika klāt sudraba karoti. –Ja ciemiņi gaidāmi, tad ar skopumu labāk nedraudzēties, saimniece runāja it kā pie sevis, bet vienlīdz skaļi, lai otrā istabā dzird saimnieks.

Ciemiņi sanāca, ēda, dzēra kafiju un uzteica grezno, apaļīgo cukurtrauku. Viss gāja kā pa sviestu. Cukurtrauks aiz lepnuma vai plīsa, kad izdzirdēja, ka citi arī tādu grib iegādāties. –Kur nu citiem tādu dabūt, neredzēt kā savu ausu, vienīgais biju pārdošanā. Tagad esmu pats saldākais trauks visā mājā, varbūt pat visā ciemā, dūdoja pie sevis cukurtrauks un izmeta ārā sudraba karotīti, tā tikai maisīja viņam domāt. Jo vairāk domāja jo cukurotāks kļuva un lepnība auga līdzi. Nu jau kafijas servīze viņam kļuva par prastu, visi bufetes trauki vairs nederēja kaimiņos. Tādā sabiedrībā nudien nevarēja uzturēties un cukurtrauks vai apraudājās, tikai viņa asaras tika uzskatītas par kāda ciemiņa nevīžību, kurš cukuru iebēris ar parasto tējkaroti to iepriekš, izmantojis kafijas apmaisīšanai. Cukurtrauka varenība auga augumā, jo visi viņi apbrīnoja, apjautājās, kur nopirkts, cik par to samaksāts. Kāda kundze pat izteica domu, ka tieši cukurtrauka nopelns esot pie saldā cukura. Kas to zina, cik ilgi cukurtrauks cukurotos, ja tajā neizbeigtos cukurs. Tajā brīdī iezvanījās telefons, saimniece paņēma gan cukurtrauku, bet klausīdamās draudzenes stāstā iebēra traukā nevis cukuru, bet sāli…

Ak vai! Arī dzīves traukā neder tikai cukurs, rūdījumam nepieciešams arī sāls.

Foto: Pexels.com