Izeja no šaurās bezizejas

Pārdomas

Izlasot masu saziņas līdzekļos informāciju par kārtējo reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu vai arī par to, ka cilvēki sakāvušies vai vēl ļaunāk tīkojis atņemt dzīvību, jādomā – kāpēc sava personība jāizpauž tik zemiski?

Vai tā būtu bēgšana no problēmām, izaicinājums liktenim? Šī bravurīgā uzvedība no vienas puses ir puiciska, no otras- egoistiska pēdējā pakāpē, jo tiek aizmirsti cilvēki līdzās. Protams, nevaram izpētīt katras šādas rīcības motivāciju. Bieži cilvēks šādu soli sper izmisumā, neapzinoties, ko dara. Tomēr būtu jāpadomā, vai tas palīdzēs atrisināt problēmas?

Visbīstamāk ir riskēt ar veselību un dzīvību. Nav svarīgi- ar savu vai cita. Parasti šķiet, ka mūsu dzīve pieder tikai mums, tāpat kā ķermenis, ar kuru varam darīt visu, ko vien vēlamies. Arī nogalinot sevi, topam par slepkavām, jo nogalinām cilvēku. Nav nozīmes- cilvēku blakus vai paši sevi. Šāda rīcība ir vistiešākā piektā baušļa pārkāpšana: ,, Tev nebūs nokaut.’’

Tuvojas 1. Advente, pēc tam Ziemassvētki un tad jau arīgadu mija. Varbūt pirms sēšanās pie galda, došanās ceļā aizmirst ķildas, sirdī ielaist mieru, pirms liktenīgā soļa atcerēties, ka dzīve dota vienreiz mūžā. Kā teiktu Lācītis Pūks, arī šaurā bezizejā ir izeja.