Ieva Pētersone
Edīte Ločmele: “Dzīvi pieņemu kāda tā ir. Es dzīvoju šodienai un nebaidos no tā, kas notiks rīt.”
Tā iesākās mūsu saruna 28. aprīlī, jo biju nodomājusi apskatīties Tālavas ielu, kad satiku Edīti ceļā uz siltumnīcu “Man jau plecos 85 gadi un tomēr esmu kustībā, ko es cilvēks, kurš no bērna kājas pieradis pie zemes, darīšu bez darba, mēs esam ilgdzīvotāji – vecāmamma nodzīvoja līdz pat 105 gadiem. Arī vecāki šo sauli atstāja pēc 90 gadiem,” ņipri stāsta Edīte. Nebijām tikušās vismaz sešus gadus. Esam sen pazīstamas, kad viņa vēl strādāja SIA “Mākslīgās apsēklošanas stacijā” par direktori. Edītes pārziņā bija Kalncempju, Strautiņu, Malienas, Annas, Mālupes, Jaunalūksnes un Mārkalnes pagasts. Dzimtā vieta ir Malienas pagasta “Rutki” māja ar senu vēsturi. To savā laikā no Ērmaņu muižas barona nopircis Edītes vecvectēvs.
Runādamās esam pienākušas pie siltumnīcas un neliela zemes pleķīša. Edīte par to ļoti priecājās jo esot laba fizkultūra. Aktīvās darba gaitas viņa beigusi 2008. gadā, bet piecus vēl nostrādājusi savā saimniecībā. Beidzot nolēmusi laukiem pielikt punktu, arī citi teikuši, lai pārdod māju un nāk dzīvot uz Alūksni. Nu gadus divpadsmit sevi sauc par alūksnieti. Laimīgā kārtā kāda pazīstama sieviete Edītei piedāvājusi gabaliņu no savas zemes pleķīša. “No laukiem atvedu puķes, upeņu spraudeņus, arī zemeņu stādus. Ir pašai savi sīpoli, salāti, dilles, skābenes, savvaļas ķiploki jeb laksis. Ceriņu krūmu iestādīju, to man uzdāvināja draudzene pirms aiziešanas mūžībā, kad pašas vairs nebūšot, bet par viņu atgādināšot ceriņu krūms. Katru gadu zied,” atceras Edīte Pati izstaigā veikalus centrā, kustības nāk tikai par labu. “Laukos bija jākurina krāsnis, tagad centrālā apkure, es arī ziemā cenšos nepalikt tikai istabā. Dzīvoju trešajā stāvā. Reizēm vasarā jānes ūdens siltumnīcai, kad izraktajā bedrē aptrūkstas, bet nav ne vainas. Jo vecāks cilvēks, jo vairāk sevi jānodarbina,” teic malēniete. Viņa ir pārliecināta, ka viņu apsargā spēcīgs sargeņģelis.
Sadarbojas ar represēto klubu
,,Labprāt sadarbojos ar represēto klubu ,,Sarma’’, jo manu tēvu 1949. gadā, kā dzimtenes nodevēju, izsūtīja uz Sibīriju. Uzturu labas attiecības ar Dzidru Maziku viņa ir lielisks cilvēks, ir kvalitatīvas ekskursijas. Vienmēr jau nebraucu, bet pārsvarā jau izmantoju šo iespēju. Lasu grāmatas, laiks aiztek, par garlaicību nevaru žēloties, vienmēr atrodas ar ko nodarboties, ja tikai ir vēlēšanās”, secina Edīte.
Ar dzīvi apmierināta
Viņai visa pietiekot, rēķinus var nomaksāt, paēdusi, apģērbusies. “Uzskatu, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar savām problēmām. Nevienam nav viegli, bet tāpēc jau nevajag gausties un turēt sevī dusmas. Es cienu stingra rakstura cilvēkus. Visos laikos cilvēks var izdzīvot. Ir jau grūti, ja nav darba, tomēr tajā pašā laikā trūkst vienkāršā darba darītāja. Man ir labiekārtots divistabu dzīvoklis, kad saņemu pensiju, naudu sadalu, vispirms nomaksāju rēķinus, lieku nekā nepērku, nedzeru, nepīpēju. Dzērājus neciešu ne acu galā,” stāsta Edīte.
Viņa dzīvo bez rūgtuma un nožēlas. Dzīvo šodienai un nebaidās no tā, kas notiks rīt.
Tāda ir Edīte. Prasīga pret sevi, citiem, dzīvi nemēdz sarežģīt, smaidīga, joprojām stipra un nelokāma garā.
Atvados un eju uz tālāk uz Tālavas ielu.
Tālavas iela
Te var tikai priecāties, ir notikušas pozitīvas pārmaiņas. Labi pastrādāts! Visvairāk iepriecina sakoptās ceļmalas un jaunie soli autobusa gaidītājiem un glītās atkritumiem domātās kastes. Arī tur ceļā redzēto nobildēju. Alūksne ir skaista, sakopta un droši var teikt, ka tā ir Ziemeļvidzemes pērle.
Reklāma