Ieva Pētersone
Galvenais cilvēka attiecībās ir saskarsme un prasme novērtēt situāciju, novērst strīdu, lai tas nepāraugtu konfliktā un neradītu dziļu plaisu.
Mans gadījums
Tas sākās pavisam nevainīgi. Tēlaini sakot, no maza rožaina mākonīša izvērtās īsts negaiss.
Es biju iegājusi pie direktores, viņa kaut ko cītīgi rakstīja un, cita starpā, pajautāja, kādas rakstura īpašības vēl varētu izcelt cilvēkā. Viņa nolasīja man ļoti pozitīvus teikumus, kas raksturoja kādu personu, kuru viņa, acīmredzot, pazina, cienīja un uzticējās. Pie sevis nopriecājos, ka direktores lokā ir tik jauki cilvēki, taču tas palika pie manis un es, nekā ļauna nedomādama, pateicu, ka cilvēka būtību darbā nosaka paklausība priekšniecībai. Viņa tam negribēja piekrist un piebilda, ka viedokļiem vajagot būt un vienmēr arī viņai neesot taisnība. Bet es uzstāju, ka citādi tas nemaz nevar būt, jo vadītājs ir viens. Es jau biju iekarsusi un, aizgājusi savā kabinetā, pārcilāju desmitiem gadījumu, kas beidzās ar strīdu, kur runāju pretī direktorei un es vienmēr paliku zaudētājos, atcerējos, ka mani kolēģi patiesībā bija gudrāki – viņi klusēja un vienmēr piekrita direktores sacītajam. Izpalika strīdi, tikai es kā baltais zvirbulis, vienmēr ar noliegumiem, vienmēr ar pretīgo runāšanu.
Galvenā īpašība ir un paliek paklausība (tas nav pārspīlēti), jo pat Dieva vārds atgādina, ka jāklausa valdībai, respektīvi, darba devējam.
Es mazliet papildināju iesākto sociālo gadījumu – sarakstīju un nolasīju direktorei. Tad arī dabūju to, ko gribēju – bija ierakstīts vārds, kuru viņa piedāvāja izdzēst. Es, iejutusies lomā, kas man labi padevās, izrāvu klienta karti, viņas priekšā saplēsu, rīkojos kā taifūns. Kā jau tādā reizē, daudz lieka sarunāju.
Ar to viss nebeidzās, pat domās nepieļāvu varbūtību, kaut kādā veidā mest ēnu uz direktori, kur nu vēl rakstiski, absurds! Bet man tikai gribējās pierādīt, ka paklausība ir galvenā. Tad es vēl viņai atļāvos pārmest, ka direktore mani neieredz. Kaut ko tādu pateikt – jā, biju aizgājusi pavisam purvā.
Tad es sapratu, ka darbā nedrīkst tā runāt, ir robežas, kuras nekad nedrīkst pārkāpt. Jebkurā gadījumā viņa ir un paliek direktore, sevišķi jau darbā. Augstākā amatpersona, kura ar mani noslēgusi līgumu par konkrētiem darba pienākumiem, viņa ļauj man strādāt. Protams, ka tobrīd par to nedomāju, es domāju tikai par savu aizvainojumu, par visu, tikai ne par savu maizes devēju. Es biju pārkāpusi visas robežas. Es biju iesaistījusi viņu neauglīgā strīdā un nepamatoti aizvainojusi un nerēķinājos, ka viņa ir iestādes vadītāja.
Bet varēja būt citādi. Es varēju ieteikt, ka laba darbinieka īpašības nosaka arī tas, kā viņš pilda iestādes vadītāja norādes, cik atsaucīgs ir. Ar to pietiktu. Ja arī direktore ko piebilstu, man vajadzēja mierīgi noklausīties un necensties neko pierādīt, kur nu vēl tik muļķīgā veidā. Jāsaka, ka direktore turējās godam, viņa nezaudēja pašcieņu un palika kā uzvarētāja.
Tīri ar tukšu sirdi nepaliku – pieņēmu to kā vienu no mācību stundām.
Kādas atziņas ieguvu:
- Jebkurā gadījumā nedrīkst pārkāpt robežas .
- Man jāmainās un savas ambīcijas jāpatur sevī. Labāk klusēt.
Reklāma