Ieva Pētersone
Vai vajag sociālās aprūpes centru (SAC) “Alūksne”atdot komersantiem? Viennozīmīgi
– nekādā gadījumā!
Ieskats vēsturē
Sākumā mazliet vēstures. SAC “Alūksne” atrodas skaistā vietā, netālu no Alūksnes ezera. Ēka celta 19. gs. sākumā klasicisma stilā Alūksnes pils kroga “Šlos krogs” vajadzībām, kas arī ir Latvijas 19. gs. krogu ēku paraugs. Divstāvu mūra ēka, kuras fasāde rotāta ar vienmērīgā ritmā sakārtotiem arhitektoniskās apdares elementiem un detaļām, ar bruģakmens piebraucamo daļu, kas 19. gs. kalpojis arī kā satiksmes, tirdzniecības ceļš Rīga – Sanktpēterburga.
• 1932. gadā veikta ēkas pārbūve un tajā iekārtota pilsētas nespējnieku patversme.
• 1962. gadā pārveidota par pansionātu.
• No 2010. gada 1. janvāra darbojas sociālās aprūpes centrs.
Klientus nodrošina ar pastāvīgu dzīves vietu, sociālo aprūpi. Ēdināšanu trīsreiz dienā, neatliekamo medicīnisko palīdzību, sociālo rehabilitāciju. Piedalās dažādos pasākumos, brauc ekskursijās un katram ir sava izvēle, ko var pēc savām spējām darīt.
Bija kritiska situācija
Toreizējā pansionātā sāku strādāt no 1995. gada un darba attiecības beidzu 2018. gada 1. oktobrī. Man bijuši trīs vadītāji. Iesāku pie Anitas Pāsas. Viņu nomainīja Rasma Muceniece, beidzu strādāt pie tagadējās vadītājas Baibas Meistares.
Toreiz, kad sāku strādāt, nebija centrālās apkures, kurināja ar malku, krāsnis bija vecas, dūmoja. Jumts tecēja, bija vecas, sarūsējušas vannas. Arī vannas istaba bija apkurināma, iemītnieki gulēja vecās dzelzs gultās ar vates matračiem. Telpas neremontētas, ar vārdu sakot, zem katras kritikas. Tomēr, pateicoties toreizējai rajona un pilsētas vadībai, klientu padomei un uzņēmīgajai direktorei Rasmai Muceniecei, stāvoklis pamazām uzlabojās. Sāka ar jumta nomaiņu, tiesa, tas direktorei nervus prasīja, pat slimnīcā nokļuva, bet darbi virzījās. Ielika radiatorus, vecās vannas nomainīja pret dušām. Veica kosmētiskos remontus istabās, koridoros, istabās nomainīja grīdas segumu. Veica kāpņu remontu. Jaunu seju ieguva sociālas rehabilitācijas telpa. Balkonam nomainīja grīdu, margas. Pansionātam ielika jaunus logus. Iemītniekiem iegādājās jaunas gultas – atbilstošas prasībām.
Pieredzēts daudz laba
Šajos gados pieredzēju ļoti daudz labu lietu. Bija savs dārzs, siltumnīca. Rīkoja talkas, kur stādījām aličas – plūmes. Paši gājām kopt kapus. Bija plaša bibliotēka, toreiz to vadīja kultordze Aija Fauste (tagad pelnītā atpūtā), pansionāts dzīvoja pilnasinīgu dzīvi. Kā Rasmas Mucenieces laikā, tā arī tagadējā vadība telpas uzlabo visu laiku. Baiba rakstīja projektus, tā tika pie lapenītes.
Patiesībā darbus – krāsošanu, grīdas segumu un citus iekšdarbus veica pašu spēkiem, darbinieki, simtlatnieki. Zāli arī pašu darbinieks krāsoja, durvis, logus. Aizkarus šuva un pielika savs darbinieks. Bija laiki, kad centrā vajadzēja iemitināt 100 cilvēkus. Jo arī toreiz bija problēmas un trūka vietu. Viens pansionāts nevarēja uzņemt dzīvotgribētājus. Pašiem vien vajadzēja lūkot vietu. Varētu teikt, ka toreiz izglāba skolu slēgšana, jo nebija nepieciešamais skolēnu skaits. Direktores vadībā braucām uz Annas skolu, Mārkalni, bet, kā saka, abas minētās vietas saņēma “kurvīti” dažādu iemeslu dēļ. Beidzot tika pieņemts lēmums par labu Mālupes skolai, kas tiešām atbilda prasībām. To atzinām arī mēs, braucot skatīties, tā 2019. gada 29. martā “Pīlādži” sāka savu darbu un savu dzīvi tur turpināja arī daudzi SAC “Alūksne” iemītnieki.
Bet, atgriežoties pie domas par SAC “Alūksne” atdošanu komersantu rokās, palieku pie domas –
nevajag atdot! Piekrītu deputātam Verneram Kalējam, ka komersanti ātri vien ēku izmantos savām vajadzībām, pārveidos par viesnīcu. Ja izturēja visus gadus, tad kalpos arī vēlāk. Piekrītu, ka uzlabojumi nepieciešami, bet ne jau tā, ka cilvēki tur nevarēs dzīvot. Dzīvos un baudīs dzīves novakaru, tāpat kā līdz šim!
Reklāma