Gaismas pils Annas pagastā skumst un gaida saimnieku

Esot dzimtajā pusē pēc daudziem gadiem, kopā ar brāli Valdi nolēmām atgiezties bērnībā – apciemot Annas skolu, kurā mācījāmies, un tai blakus esošo tautas namu.

Koka gultiņa ar salmu maisu

Es, Austra Einere, skolas gaitas Annas sešgadīgajā skola uzsāku pēc kara, 1945. gadā, kad skolas sienas rotāja ložu caurumi un dažam logam stiklu vietā bija koka dēļi. Mācījāmies petrolejas lampu lukturu un plošku (kārbiņa ar taukiem, kurā ievietota dakts) gaismā. Bet mums bija mīļi skolotāji, laba pavārīte Elziņa un viņas mamma, kuras rītos ar lukturīti un ūdens spaini gāja cauri lielai meiteņu guļamistabai uz pagrabtelpu. Tur bija divas garas siles pa vidu telpai. Viena augšpusē ar ūdeni un tapām, otra apakšā, lai varētu nomazgāties. Tad modināja mūs.

Mana koka gultiņa ar salmu maisu atradās pie sienas, blakus apaļai, ar malku kurināmai krāsnij. Skolotājs Arājs vakaros pārbaudīja un lika kārtīgi salikt dienas drēbes uz gultas gala. Kādreiz mums gribējās iet gulēt ar dienas drēbēm, lai no rīta ātrāk varētu uzbužināt salmus un saklāt gultu. Dažreiz pārbaudīja, vai mazgātas kājas, un lika iet mazgāties. Kā gan viņš zināja, ka kājas nav mazgātas, jo tās izskatījās tīras?

Visi rūpējās par bērniem

Skolotāja Elvīra Zemniece bija stingra savās prasībās pret mācīšanos un tajā pašā laikā pieglauda, samīļoja, klēpī paņēma. Viņas vīrs, Lāčplēša ordeņa kavalieris Oskars, zemnieks, pēc kara uzlidoja gaisā, jo, braucot no lauka ar kartupeļu vezumu, ratu ritenis trāpīja uz zemē gulošas mīnas, un tā uzsprāga, atstājot lielu bedri zemē. Tagad abi atdusas Ezeriņu kapos.

“No bibliotēkas pa gariem labirintiem un šaurām kāpnēm nonākam gandrīz vai pažobelē – bijušā kinomehāniķu darba telpā, kur pēc slēgšanas gaumīgi izvietoti Annas skolas vēstures muzeja materiāli. Man, vecam cilvēkam, tur nokļūt nebija viegli – vajadzēja piepalīdzēt. Labi būtu, ja muzeju varētu iekārtot kultūras nama pirmajā stāvā un ērtāk pieejamu.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Latviešu valodas gudrībās mūs vadīja Bormanis, Asja Mintāle – Purīte (mēs esam igauņi Latvijā), matemātikā – Groza. Skolotājas Ārija Dunce, Sukonova, Milda Kadile, Tince Sedleniece, direktors Tribiss, visi darbinieki rūpējās, lai mums, bērniem, būtu labi.

Dažreiz pie mums skolā uzturējās arī trīsgadīgais brālītis Arnis. Stundu laikā sēdēja solā pie manis, citreiz klasē pie brāļa, bet pēcpusdienā, kad mācījāmies, mums abiem pa vidu. Naktī gan gulēja zēnu guļamistabā kopā ar brāli.

Kuplina pedagogu saimi

Mamma mūs trīs audzināja viena. Kara laikā nodedzināja mūsu mājas kaimiņos Ottes muižai, tad nomira tētis un beidzot, pēc daudzu izsūtīšanas uz Sibīriju, kolhozs paņēma visu, kas palicis pāri.

Skolas ēdamistabā gar sienu bija no mājām vesti skapīši, kur glabājās nedēļai līdzi ņemtais ēdamais. Bijām visi trīs priecīgi, kad brokastīs pie sava ēdamā dabūjām pavāres Elziņas dalīto zupas šķīvīti no iepriekšējās dienas pusdienām. Mūsu skapītis tagad atrodas Jumpravas kultūras namā seno lietu istabā.

Skaistas dziesmas dziedāt mācīja manas klases audzinātāja Velta Bērziņa Tribisa. Ne velti, pateicoties lieliskajiem skolotājiem Annas skolā, no 1952. gada absolventiem – septiņiem zēniem un četrām meitenēm – pieci mācījāmies un pievienojāmies Latvijas pedagogu saimei: Gunta Skaistkalne, Valda Miska, Juris Bolgzds, Brunis Jauniņš, Austra Einere, bet ceturtā klases meitene, skolotājas Kadiles meita Gita – mediķe. Kad 1956. gadā beidzām Valmieras pedagoģisko skolu, uz izlaidumu atbrauca mūsu klases audzinātāja Velta Tribisa un viņas vīrs, Annas skolas direktors, ar skaistiem, sarkanu pojeņu ziedu pušķiem.

Sadziedē kara laika rētas

Pēc pedagoģiskās skolas beigšanas mums bija jāiet strādāt tur, kur nosūtīja. Tā mēs izklīdām pa Latviju, jo Alūksnes rajonā vietu nebija. Es un Valda Miska braucām uz Ogres rajonu. Grūti bija pierast pie apkārtnes līdzenuma. Ļoti pietrūka Ziemeļvidzemes, Alūksnes puses, kalnu un leju.

Gadu gaitā Annas skola sadziedēja kara laikā gūtās rētas, klasēs iemirdzējās elektriskās spuldzītes, no sešgadīgās skolas 1944. gadā izauga līdz deviņgadīgajai.

No 1970. gada Annas skolas direktors 18 gadus bija mūsu brālēns Aldonis Kozilāns, un kā sporta skolotājs vēl līdz 1994. gadam, kad aizgāja pensijā.

Lielā meiteņu guļamistaba un pagrabtelpa, kur mazgājāmies, pārtapa par sporta zāli. Skolā ieviesa kabinetu sistēmu – iekārtoja ģeogrāfijas, ķīmijas, bioloģijas, matemātikas kabinetus. Labiekārtoja sporta laukumu.

1988. gadā skolas vadību uzņēmās enerģiskā Modra Liepiņa. Skolas ēkai uzlika jaunu jumtu, nomainīja logus, fasāde ieguva gaišu, saulainu krāsojumu, skaisti sakopta apkārtne, ziedēja puķes. Īsta gaismas pils Anna pagastā!

Neveiksmīgas izsoles

Tad pienāca 2009. gada 1. septembris. Skolā neienāk vairsbērnu soļi, neieskanas bērnu čalas. Skolas durvis ir aizslēgtas. Tā līdz šim ēka stāv tukša, neizmantota…

Alūksnes novada pašvaldība Annas skolu iekļāvusi atsavināmo īpašumu sarakstā. Notikušas divas neveiksmīgas izsoles, jo nepieteicās neviens gribētājs. Skolas ēkas ar tai piegulošo zemes gabalu trešajā izsolē paredzētā cena bija nedaudz virs 17 000 eiro. Ēkai nepieciešama jumta nomaiņa.

Ja kāds vēlas iegādāties skaisto skolas ēku, kurā tagad ar malku kurināmas krāsns vietā katrā telpā ir radiatori, var vērsties Alūksnes novada pašvaldībā. Savukārt es domāju, ka mēs katrs, Annas skolas skolēns, visi, kam šī gaismas pils mīļa, ar saviem ziedojumiem jaunajam saimniekam labprāt palīdzēsim.

Anna šodien

Annas pagasta tautas namā iepriecina bibliotēka ar plašu grāmatu krājumu, preses izdevumiem, gaišu lasītavu, jauki iekārtotu bērnu stūrīti. Bibliotekāres Inas Balaņukas vadībā apskatām plašo skatītāju zāli, skatuvi. Atceros, kā mēs, bērni, kuriem nebija naudas biļetes iegādei, no skolas lavījāmies pie tautas nama logiem skatīties teātri. Ai, cik skaisti uz skatuves bija karalis Brusubārda un princese! Daudz jau neko redzēt nevarējām un dzirdēt pavisam neko, bet priecīgi bijām par to pašu.

No bibliotēkas pa gariem labirintiem un šaurām kāpnēm nonākam gandrīz vai pažobelē – bijušā kinomehāniķu darba telpā, kur pēc slēgšanas gaumīgi izvietoti Annas skolas vēstures muzeja materiāli. Man, vecam cilvēkam, tur nokļūt nebija viegli – vajadzēja piepalīdzēt. Labi būtu, ja muzeju varētu iekārtot kultūras nama pirmajā stāvā un ērtāk pieejamu, tuvāk lasītājiem, bibliotēkas apmeklētājiem, pasākumu dalībniekiem, ekskursantiem. Te varētu iepazīt Annas pagasta vēsturi, cilvēku dzīvi, uzņēmēju darbu, kultūras pasākumus.

Paldies!

Paldies Annas pagasta pārvaldes vadītājai Vijai Zaķei, saimniecības daļas vadītājam Mārim Skunstiņam un Inai Balaņukai par pavadīšanu, stāstīšanu, rādīšanu, par mums ziedoto laiku!

Visiem anneniešiem vēlu gaišas visas šī gada atlikušās dienas, darba prieku, veiksmi, veselību!

Lai “Corona-19” vīrusa epidēmija netraucē.

Austra Einere – Cinglere Jumpravā