Eņģeļa rokas

Pienāca brīdis, kad kādai dvēselītei vajadzēja doties uz zemi un izvēlēties sev vecākus.
-Kā es atradīšu īstos, ja nu viņi mani negribēs?, dvēselīte izbijusies jautāja Dievam.
-Tu zināsi, Tu iemājosi kādā māmiņā, kura tevi gaida, lido un nedari kaunu, – Dievs maigi, bet noteikti pavēlēja dvēselītei.

Bet pirms tu atstāj Debesis, es kaut ko tev pateikšu: – Tu būsi meitene, māmiņai vienīgais bērns, mīlēta, bet ne lutināta, tu mācīsies skolā un noteiktā vecumā tu sajutīsi, ka par visu vairāk tev gribas palīdzēt nākt pasaulē bērniem. Tajā brīdī, kad sāksi strādāt tu saņemsi miegā Eņģeļa rokas. Tās tu saņemsi tikai tad, ja pildīsi debesu gribu, bet nu lido, pēdējais laiks iemiesoties,- Dievs atkārtoja.

Dvēselīte paklausīja un laidās lejā uz zemi. Viņu pavadīja Sargeņģelis, kurš palīdzēja dvēselītei atrast māmiņu un palika ar viņu arī turpmāk. Tāda nu ir Sargeņģeļa sūtība.

Viss notika kā bija Lielajā Likteņa grāmatā ierakstīts. Meitene piedzima, auga piemīlīga, kārtīga un labi mācījās. Mātei vienīgais bērns, bet Sargeņģelis modri skatījās, lai mazā netiktu akli lutināta, nekļūtu tikai par patērētāju. Tāpēc māte agri radināja pie darba un vislielākais brīnums pārējiem bija, ka meitene bija noslēgtāka par citām. Agri, varbūt pat mazliet par agru viņu saistīja bērni. Pat nenojauzdama savu nākotni jo piedzimstot bērns vairs nekā neatceras, bet dvēsele bija nomodā un sūtīja meiteni ceļojumā, kur viņa saņēma ar savām rokām bērnus. Pamodusies meitene nekā neatcerējās tikai vēlēšanās kļūt par vecmāti ar katru dienu auga augumā. Par to visvairāk brīnījās meitenes mamma, radi, visi, kuri bija pazīstami ar meitenes ģimeni. Jo neviens no viņiem neatcerējās, ka kāds no radiem, radu radiem, vairākās paaudzēs atpakaļ būtu bērnu saņēmējs.

Arī no tēva radiem, tādu gadījumu neatcerējās. Beidzot viena no krustmātēm teica, ka viens attāls radinieks savā laikā izmācījies par ārstu, bet tas bija ārsts, turklāt sen dzīvoja ārzemēs, starp vecmāti un ārstu ir zināma atšķirība. Kamēr radi savā starpā apsprieda meitenes dīvaino izvēli, tikmēr viņa jau bija devusi lielajam sapnim jā vārdu. Atlika tikai mācīties.

Gāja gadi un viņa ar diplomu rokā devās atpakaļ uz Dieva nolikto pilsētu, Sargeņģelis sekoja. Notika kā bija paredzēts. Naktī, pirms meitene devās uz darbu, viņa saņēma apsolīto dāvanu – Eņģeļa rokas. Tas notika tik ātri, ka meitene no rīta pat nenojauta, ka viņas rokas ir samainītas. Tikai sirds laimīgi pukstēja un acis mirdzēja. Pienāca vakars, un meitene pirmo reizi savā darbavietā palīdzēja nākt pasaulē bērnam. Gāja gadi, un bērni viegli dzima, mātes laimīgi smaidīja, un mazuļi viņām līdzās gulēja kā Eņģelīši. Cilvēki savā starpā runāja, ka vecmātei ir Eņģeļa rokas un viņi nemaz nezināja, cik tuvu ir patiesībai.

Arī meitene, kura jau bija izveidojusies par gluži pieaugušu sievieti, to dzirdēja un aplūkoja savas rokas. Nekā tāda, kas atšķirtos no citām rokām nebija. Tomēr tām bija īpašs pieskāriens, to juta cilvēki to zināja viņas Sargeņģelis. Tā pagāja vairāki gadu desmiti, bet Likteņa grāmatā, bija vēl kāds ieraksts, ko Dievs dvēselītei nebija pateicis, bet zināja tikai Sargeņģelis. Notika, ka jaunajai sievietei vajadzēja mainīt darbu. Tumsas vara bija ienākusi viņas sirdī. Arī tāds pārbaudījums maigajam cilvēkbērnam bija paredzēts, taču viņa to lielā lēnprātībā pieņēma un kopā ar savu Sargeņģeli izcīnīja vietu zem saules. Izturējusi šo triecienu viņa atkal strādā Likteņa grāmatā ierakstīto darbu un kā dāvanu par izturību Dievs viņai ir, atstājis Eņģeļa rokas ar tā maigo pieskārienu.