Iela apēda cilvēku straumi
Palika tie, kuri neaizlidoja
Balta dūja pienāca pie manis
un teica – esot dvēsele
no ielas
no turienes
Ar spārnu tā glāstīja rītu
Un gludināja spītu
No ielas no
turienes
Es pacēlos spārnos, lai satvertu tevi
No rīta
no turienes
no dvēseles spīta
no ielas – šodienā…
