Ciešanu laikā saglabāt pareizo kursu

Šodien manā pārdomu grozā ir ciešanas par to, kas notiek Ukrainā, mūsu pašu valstī, katrā no mums, kaut vai pavadot mūžībā tuvu cilvēku.

Svētais Augustīns ir teicis: “Vispirms piepildiet sevi, tikai tad spēsiet dot citiem”.

Es ceru, ka katrs dod no sevis Ukrainai ne tikai to, kas paliek pāri, bet klāt ir arī mūsu sirdis, kas mīlētu viņus. Te nu vietā ir atcerēties, ka nabaga cilvēki Ukrainas postā ir kā cietējs Kristus.

Ir jau tiesa – ir tādi brīži, ka zaudējumos un citās dzīves vētrās ir grūti savaldīties, būt pacietīgam. Tomēr ir svarīgi saglabāt, ieturēt pareizo kursu, kliedējot izmisumu, pārvarēt šaubu brīžus. Dzīve turpinās. Izmisums un sēras nebūt nav labākais ceļabiedrs to, kas bijis nevar padarīt par būs. Es personīgi izmisumā pajautāju sev: vai aizgājējs priecājas par manām asarām un žēlošanos? Protams, ka nē! Katram savs liktenis un sava dzīve. Arī Dievs nepriecājas, jo mūsu ciešanas jau ir izcietis, tāpēc esi, kur esi, un palīdzot otram, ja ne savādāk, tad lūdz par viņu un tici, ka viss notiek tā, kā tam jābūt.

Alans Kardeks “Garu grāmatā” raksta: “Savās bēdās neraugieties uz tiem, kuri jums šķiet laimīgāki par jums, bet gan uz tiem, kuri cieš vēl vairāk.” Salūzt zem bēdu smaguma ir viegli, bet bēgšana, ieraušanās stāvokli tikai pasliktina. Dievs liek palikt un izturēt, jo vēlas, lai mēs nevairītos no grūtībām – tas nepalīdzēs. Lai atgūtu dvēseles līdzsvaru nav ieteicams palikt vienam, jo šādos brīžos nespējam būt paškritiski. Jāmeklē kāds uzticams cilvēks, ar kuru izrunāties un salkt visu pa plauktiņiem.

Tomēr, neskatoties uz ciešanām Ukrainā un citur pasaulē, viņu neaptveramo stāvokli, neaizmirsīsim arī savu novadu, pilsētu. Kādi šodien ir ceļi, citviet pat neizbraucami. Skolas taču arī slēdz vienu pēc otras. Vai visi var tikt uz veikalu pēc pārtikas, pie ārsta? Vēl paliek jautājums par aptiekām laukos. Tiek slēgtas pasta nodaļas. Cik nav to, kuri ir uz nabadzības robežas, ja vēl paliek bez darba? Domāju, ka arī šodien valstī, novadā ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgs apģērbs, pārtika un pajumte. Mūsdienu pasaulē ciešanas pieaug, cieš ģimenes, bērni, arī mūsu novadā, pagastos problēmas pieaug. Palīdzot citiem, dosim savu mīlestību vispirms ģimenei, tuviniekiem, draugiem, paziņām un vienkārši cilvēkiem, neskatoties pēc viņu tautības, reliģijas. Neiesaistīsimies neauglīgās sarunās par politiku. Tas lai paliek politiķu rokās. Būsim uzmanīgi attieksmē pret citiem, arī sarunās. Strīdi, neauglīgas runas ir ļaunuma spēks, asāks nekā nazis, tas ievaino, rada rūgtumu, ko izārstēt var tikai Dieva žēlastība. Būsim laipni viens pret otru, savās mājās, darbā un citās sabiedriskās vietās. Bieži vien tikai viens vārds, viens skatiens vai strauja rīcība un tumsa, piepilda tā cilvēka sirdi, kuru mēs mīlam. Nenoliedzami, šis ir pārbaudījuma laiks Ukrainai un katram no mums.

Brālis, brāli kauj,

Saule riet asiņaina.

Krauklītis raud svešu postu

redzēdams.

Brālis, brālis kauj,

Saule tumsā pārvēršas,

Mēness asinīs.

No cilvēka sirds iziet ļaunas domas-

Ienaids un slepkavības.

Cilvēk, tev nebūs nokaut ne svešu,

ne savu brāli, tik vienkārši.

Attopies Putin,

Attopies, kamēr vēl saule debesīs.

nenoasiņo!

Lai, Dievs, sargā Latviju! Un Tevi, Ukraina!

Kalposim katrs savam tuvākajām, arī Ukrainas brāļiem un māsām, ar to, kas mums ir. Jo citiem spēsim dot tikai tad, ja miers būs pašu sirdī un kārtība pašu novadā, pagastā. Jo kā saka – labāk laipnības dēļ izdarītas kļūdas, nekā nelaipni veikti brīnumdarbi! Nākotne nav mūsu rokās. Ļausim labajam Dievam plānot nākotni un ieliksim Viņa rokās arī Ukrainu.