Cienīsim ģimenes ārstus

Starptautiskajā Ģimenes dienā aizdomājos arī par ģimenes ārstiem, arī par savu ārsti. Dodoties pie viņas, uzdevu sev arī jautājumu, cik godīga esmu pret viņu, ko daru savā labā vai esmu tikai prasītāja, ko man nozīmē ģimenes ārste? Visbeidzot uzdevu jautājumu: Vai ģimenes ārstam šodien ir viegli? Uzreiz varu atbildēt, ka nē. Kāpēc? Te sākšu ar sev uzdotajiem jautājumiem.

Cik godīga esmu pret viņu?

Varētu jau teikt, ka ļoti, bet tas tā nav. Vienmēr atliku, gan jau pāries. Sanāca tā, ka vai gadiem nebiju aizgājusi, bet dzīve piespieda, kad slimība jau bija uz robežas. Tikai tad apmeklēju savu ārsti. Izrakstīja zāles, daļu nopirku, daļu ne. Viss sākās no jauna. Ko lai dara ārsts, ja cilvēks ignorē teikto? Bet viņai taču ir tik daudz pacientu un beigās vainīga būs ārste. Tā domājot, veselais saprāts ņēma virsroku. Ārsts arī ir cilvēks, man tomēr kaut kas ir jādara arī savā labā.

Ko daru savā labā vai esmu tikai prasītāja?

Vispirms es godīgi atzinu savu vainu, ieklausījos dakteres teiktajā un izstāstīju tā brīža sajūtas. Tad sāku jaunu dzīvesveidu, ja tā var teikt. Nūjošana vai garākas pastaigas svaigā gaisā. Zinot savas kaites, izslēdzu miltu ēdienus, saldumus, gaļas ēdienus. Neko treknu, sāļu nelietoju. Neuzskaitīšu visu, bet rezultāts ir ļoti jūtams. Nekas vairs nesāp. Protams, ka daktere ir jāapmeklē mēnesī reizi vai divos, ir jāpārbaudās, bet pats cilvēks, savas veselības labā var ļoti daudz darīt. Es dakteri nekomandēju un neprasu, lai raksta tādas vai savādākas zāles vai, lai sūta uz kādu pārbaudi. Ja godīgi izrunājos, tad viņa arī pati zināja un zina, ko darīt. Daudz piestrādāju pie sava iekšējā Es. Te daudz palīdzēja mana ģimenes ārste. Der atcerēties, ja kādam ir nepieciešams mainīties, tad tie esam paši.

Ko man nozīmē ģimenes ārste?

Ļoti daudz. Es uzticos pilnībā, daktere reizē ir arī psihologs – iemācīja man ienest sirdī prieku. Bija gadījums, ka pasūdzējos par skumjām, viņa cieši ieskatījās manī un ieteica par to nedomāt un sākām runāt par dzīvi. Es ļoti cienu savu dakteri par to, ka viņa ir ļoti tieša ar mākslinieces dvēseli – ārste pēc Likteņa, jo šīs spējas viņai dotas no Augšas. Uzskatu, ka pareizi darīja, ka sekoja šim aicinājumam un kļuva par ģimenes ārsti. Tiesa, Alūksnē viņa ir tikai sešus gadus, bet eju pie viņas, kā pie ļoti tuva cilvēka ar atvērtu sirdi un tādu saņemu arī pretī. Paldies par to!

Par ģimenes ārstiem kopumā

Kad pajautāju par darbu vairāk, tad atbilde bija tikai viena – reizēm zeme deg zem kājām, jo nav jau tikai kabinets. Daktere nav no runīgajām, tikai sapratu, ka ģimenes ārsti ir ļoti noslogoti. Tad es, domājot par šo rakstu, tuvāk papētīju ģimenes ārstu darbu. Tā kā ilgus gadus esmu strādājusi sociālās aprūpes centros, saskare bijusi ar dažādiem cilvēkiem, tad jāsaka, ka no ģimenes ārsta visi prasa neizmērojamu pacietību, nervu spriedzi, bezizmēra savaldību. Veca cilvēka pieņemšanai laiks paiet vismaz pusstundu, kā vēl kurš dzird, kā saprot teikto. Cilvēki ir diezgan neiecietīgi, to jau var dzirdēt pa radio, kā sūdzas par ģimenes ārstiem valstī. Esmu dzirdējusi, ka daudzi grib komandēt, lai sūta pie tāda ārsta vai raksta zāles, ko slimnieks izdomājis. Nereti ir dzirdēti pārmetumi, ka neprot ārstēt. Reiz man gribējās pajautāt, kāpēc tad pašu bērni nemācās par ārstiem? No ģimenes ārstiem tiek ļoti daudz prasīts, tas nav viegli. Mūsu pašu novadā ģimenes ārstu skaits krasi samazinājies. Bet prasības aug, atbildība ir ļoti liela, slimniekam tikai tiesības, pienākumi nekādi, kā tas reizēm ir ģimenē. Diemžēl, tas jūtams arī aprūpes centros, kad iemītniekiem reizēm ir tikai prasības. Tāda šodien ir sabiedrība, kad vairāk prasa un atceļ sevi no pienākumiem. Bet vēl par ģimenes ārstiem. Manā skatījumā ģimenes ārsts darbā ir ārsts, mājās ārsts uz ielas ārsts pat kultūras pasākumos ārsts. Būtu jāsaudzē, taču visur izskan, ka vairāk jāprasa no ģimenes ārsta. Jāteic, ka arī zudusi slimnieku ētika pat sadzīviskās vietās.

Kaut mēs, pacienti, saprastu, ka arī ārsti ir tikai cilvēki un neapgrūtinātu viņus ar negausīgām sūdzībām par savu veselību. Pieļauju domu, arī uz ielas vai zvanot pēc darba laika. Cienīsim viņus un pratīsim novērtēt viņu darbu un iecietību pret mūsu ambīcijām. Viņi taču pieder mūsu ģimenēm un pie katra atsevišķi. Tātad, viņiem ir liela, nenovērtējama loma ģimeņu saimē.