Ieva Pētersone
Pārdomas
Vispirms par domes ieceri. Ir jau labi domāts par to peldbaseinu, kura būvniecībai plāno izdot pusmiljonu! Tomēr esmu to cilvēku pusē, kuri spriež vai ir īstais laiks izdot šādu summu-pusmiljonu eiro? Pilnībā piekrītu alūksnietei Astrīdai Ievedniecei, ka peldbaseins būtu jāatliek, jo alūksniešiem ir ļoti nepieciešama bibliotēka. Tā ir mūsu Gaismas pils. Tur gadiem strādājuši un strādā nepiemērotās telpās gudri, atsaucīgi, sava darba darītāji. Lai lasītājs tiktu uz bibliotēku, tam jābūt ar īpaši stiprām kājām, mugurai, lai uzkāptu pa stāvajām kāpnēm. Darbinieki to dara katru dienu, direktorei vēl jākāpj augstāk, cik ilgi viņu veselība izturēs? Es bibliotēkā iegriežos bieži, tur ir jaukas izstādes, labas grāmatas, internets, kurš arī man ir nepieciešams pēdējā laikā. Un godīgi sakot nejūtos droša kājot lejā, labi, ka vēl ir margas, pie kā pieturēties. Esmu bijusi lieciniece, kādas pūles pieliek kundzīte ar nūjiņu pie rokas, lai tiktu augšā, lejā jo kā pati teica, gribot savām acīm apmīļot grāmatas un izvēlēties jo esot liela grāmatu lasītāja. Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir daudz. Tiesa, bibliotēkas darbinieki ir ļoti atsaucīgi un nones grāmatas lejā pie lasīt gribētāja, zinu arī tādus cilvēkus. Lasītavā ir liela izvēle- tur ir žurnāli, avīzes, kurus mierīgi var izlasīt, bet.. kā tikt augšā? Tā ir problēma. Vai darbinieki, apmeklētāji, nemaz nerunājot par invalīdiem nav pelnījuši lielāku cieņu? Vai tas ir daudz prasīts? No šiem pašiem cilvēkiem ir atkarīga pilsētas seja. Ne jau tūristi to izdarīs. Šie paši cilvēki gāja vēlēt, uzticējās. Viņi gaida sapratni un sirds siltumu. Varbūt, tomēr atradīsies līdzekļi jaunas bibliotēkas izbūvei?
,,Uz kapiem bez mājdzīvniekiem’’
Cilvēks patiesībā ir tāds radījums, kurš sevī nes viesuļus, saullēktu, saules rietu, piesnigušas kupenas, viltīgus akačus, rāmu vasaru un smeldzīgu rudeni.
Cilvēks mūždien atradīs par ko gausties ja nebūs problēmu, vienalga atradīs, lai būtu par ko bēdāties.
Problēma atradās- par to novembra domes sēdē deputāti apsprieda. Galvenais temats saistošie noteikumi mājdzīvnieku turēšanā. Ne vārda par to, ka dzīvnieki tiek pamesti, ka tas patiesi ir noziegums. Izrādās, ka satraukumu rada, ka kāds sunītis, saimnieces, drīzāk vientuļa cilvēka pavadībā, apmeklēja aizgājēja kapu kopiņas. Lasīju un domāju, kur paliek cilvēku mīlestība? Satiekot katru atsevišķi, pat prātā nevarēju iedomāties, ka patiesībā smaids ir maska un klaja divkosība. Man nav ne sunīša, ne kaķīša, bet man ir žēl, ka paņemt līdzi varbūt vienīgo saprotošo draugu pie tuva cilvēka kapa, iespējams, ka sunītis bija ļoti tuvs aizgājējam ir tik liels pārkāpums, ka par to jārunā sēdē. Esmu šoreiz deputātes Līgas Langrates pusē. Kā arī pievienojos deputātu Vernera Kalēja un Druva Mucenieka viedoklim. Es bieži apciemoju kapus Alūksnē, priecājos par sakoptību, Miera ielas izbūvi, bet nudien neesmu redzējusi suņu barus, kā varētu padomāt, izlasot rakstu. Šogad tikai vienu reizi jau labi rudenī, redzēju mazu sunīti, kas turpat gulēja līdzās sirmmāmiņai, kamēr viņa vecuma nespēkā apkopa kapiņu. Gāju garām sunītis pat galvu nepacēla, bet cītīgi sekoja līdzi saimnieces rokām. Kur te noziegums? Esmu bijusi arī bērēs un neviens suns nav traucējis ar savu klātbūtni. Toties, iereibušus kungus gan esmu satikusi, kuriem par klusumu „nospļauties’’. Vēl, suņa atstātos ekskrementus neesmu pa visiem gadiem redzējusi. Pilsētā tos saimnieki savāc. Nebūsim tik augstprātīgi jo reizēm cilvēks, sevišķi,, kunga’’ prātā uzvedas daudz sliktāk par suni. Nepārspīlēsim, ka suņi lielā vairumā ir ievesti kapos. Ja nu kāds ar saimnieku pavadā ienāk, tepat no pilsētas vai atvests no tālienes – tas nav apspriešanas vērts domes sēdē. Patiesībā jebkurš mājdzīvnieks- suns vai kaķis ir kā ģimenes loceklis. Es jau saprotu, ka ir savi noteikumi, bet netiesāsim kādu vientuļu cilvēku, kurš kapos ienācis ar sunīti. Kas reizē ir pavadonis, sargs un saprotošs draugs, ar kuru var parunāties, Tādu nav daudz, un kapu teritorija nav pārvērsta par suņu pastaigas vietu. Sunītis ir tāda pati Dieva radība, atcerēsimies, ko Jēzus saviem mācekļiem reiz teica- „Ko jūs būsiet darījuši vienam no mazākajiem to jūs būsiet darījuši Man’’
Ir Adventa laiks, tuvojas Ziemassvētki ir jau labi, ka paredzēts ziemassvētku tirdziņš, paciņas būs gan bērniem, gan senioriem un tomēr jādomā par tiem cilvēkiem, kuriem sunītis ir daudz vērtīgāks par paciņu, jo tā dvēseli nemierinās.
Lai nu kā šobrīd raugoties piesnigušajos kokos, krūmos, domās vēlēju deputātiem mums visiem izturību un vēlmi uz visu skatīties no otras puses. Tā sakot, ko sev labu paņemt no negatīvā, traucējošā, no tā, kas neļauj pilnvērtīgi dzīvot.
Lai izdodas! Priecīgus svētkus!
Lasītāja- alūksniete Ieva Pētersone
Reklāma