Atgriežoties pie rakstītā – ceļu piemēslo ar atkritumiem

Izlasot kritisko rakstu “Ceļu piemēslo ar atkritumiem”, radās šaubas, vai tiešām vainojami tikai skolēni? Vai tāda nekārtība ir tikai šogad? Kāpēc ziņotājai vajadzēja palikt anonīmai? Vai tad bailes bija no atriebības? Kaut kā dīvaini, ka cilvēkam bailes nebija ziņot, bet bailes, ka netiek atpazīts. Gandrīz kā padomijas laikos. Bet mēs taču dzīvojam demokrātiskā valstī. Lai nu kā, katram sava motivācija, kāpēc tāda noslēpumainība un kāpēc tieši par šo ceļu?

Ir pavasaris, pēc dziļās ziemas sniegs beidzot nokusis un ne jau pirmo gadu atklājas daudzas lietas – kur mesti atkritumi, kur izsmēķi, pudeles, papīri un cita draza, arī pie mājām nomalēs, mežā. Man ir iznācis daudz staigāt pa dažādām vietām un daudz arī redzu un saprotu, kāpēc vajadzīgas talkas teritoriju sakopšanai. Šogad pēc dziļās ziemas bija grūtības vienas vai otras vietas tīrīšanai, jo visu cilvēku rokas nespēja uzreiz padarīt. Ceļā esmu satikusi daudz jauniešu, skolēnu un, tieciet man, neesmu satikusi nevienu ar smēķi mutē. Viņi smejas savā starpā, kādi iegrimuši viedtālrunī.

Uz soliņiem arī viņi nesēž un nesastāj ne pudeles, ne smēķu galus. Ko gan nevaru teikt par pieaugušajiem vīriešiem, sievietes gan smēķē, bet neesmu redzējusi nometam pa roku galam izsmēķi. Pieaugušie vīrieši aiz gara laika vai dzīves nogurdināti turpat ejot pa ielu, reiz pat pagriezos projām, lai dūmi nenāktu acīs, izsmēķēja un gabaliņu tālāk arī nometa. Acīmredzot atstāja darbu sētniekam. Pudeles arī aizmet, tagad gan mazāk jo par to var saņemt, naudu nododot. Tiesa, ka atkritumu, tā saucamo papīrgrozu, ir maz, veseli ceļa posmi noejami, kamēr atradīsi. Tomēr, vai pie nekārtībām vainojami tikai skolēni? Cigaretēm vajag naudu, kur tad viņi to ņem? Neticu, ka tās ir tik daudz, lai izpūstu gaisā. Pietiek gana pieaugušu cilvēku, kuri arī iet pa ielu, ceļu “kunga prātā” un nedomā par sabiedrību, neciena ne pilsētu, ne tos, kuriem būs jātīra, kad beidzot sāksim mīļie tautieši cienīt otra darbu un līdz ar to sevi? Bet šoreiz skarbi teikšu, ka caur minēto ceļu vairāk jūtamas personīgas ambīcijas.

Vēl, par tīrību runājot, gribu uzteikt mūsu suņu saimniekus. Arī sunim ir savas dabiskās vajadzības, bet saimnieks visu savāc, to pati savām acīm esmu daudzas reizes redzējusi.

Savu viedokli vēlos beigt ar šādu vēlējumu.

Atradīsim darba steigā brītiņu sev, padomāsim, kas labs ar mums noticis pēdējo 24 stundu laikā un iespējams, ka nogurušais prāts spēs uzcelt varavīksnes tiltu šķietamajai bezcerībai. Turamies!