Abonē e-avīzi "Alūksnes un Malienas Ziņas"!
Abonēt

Reklāma

Ar abām kājām iekāpt upē un plūst par tās nerimstošo straumi

No atmiņu pūra līdz šodienai (viedoklis)

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ir atkal Septembris un atnesis atkal jaunu mācību gadu, kurš šogad ir vēl skumīgāks nekā iepriekšējos, gados jo daudzās skolās zvans uz stundu vairs neaicinās. Skolas ir slēgtas. Ne jau mēris nācis pāri vai karš nopostījis. Nav vairs bērnu, kuri varētu piepildīt klases ar noteikto skolēnu skaitu. Ir 2023. gads, un daudzās skolas ir tikpat kā nobērētas. Ne jau mūsu novadā vien, šī sērga ir skārusi arī citviet Latvijā. Ceļš ved uz citu skolu, kura vēl pastāv. Domājot par skolām es priecājos, ka man bija iespēja mācīties sev mīļā skolā un paņemt līdzi tās pašas labākās atmiņas, tiesa tas bija Cēsu rajonā, arī tagad šī skola ieguvusi jaunu fasādi un nosaukumu Amatas pamatskola. Bet skolu slēgšana arī tur notiek. Beidzu skolu un iekāpu mammas mudināta ne tajā upē, kurā gribēju. Pa nerimstošo straumi vispirms piepeldēju pie vidusskolas Cēsīs, bet man kā lauku bērnam tur nepatika. Vidusskola nebija pa manai garšai. Tāpēc ar visiem spēkiem gadu nepabeigusi atstāju skolu. Tik viegli nebija, toreiz Izglītības nodaļā vajadzēja saņemt mammas atļauju. Aizgāju pati un pateicu, ka man tur nepatīk, mammai grūti uzturēt, ar to nepietika. Galīgo lēmumu atkal pieņēmu pati. Kā jau pilsētā tur bija lepnas meitenes, ne man bija tādas zeķes ne kurpes, ne mācēju uzvesties. Sacerēju pati zīmi un parkā uz sola par rubli man viena sieviete viltoja diezgan ticamu mammas parakstu. Šodien es tā nedarītu, bet toreiz izdevās. Teicu, ka slaukšu govis.

Mammai izstāstīju, tiesa ne visu, bet tieši tik daudz, lai nomierinātos. Bet gribējās būt patstāvīgai. Tāpēc iestājos toreizējā Smiltenes sovhoztehnikumā. Tur man patika jūtos kā zivs ūdenī jo kursa biedri bija lauku bērni, vienkārši, atklāti. Vēl bija stipendija. Zināma neatkarība no mammas. Uz tehnikumu aizveda brālis ar motocikletu. Vispirms bija sagatavošanās iestāj eksāmeniem, tad paši eksāmeni. Uzzinot, ka esmu uzņemta, bija laba sajūta. Nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli nākt mācīties uz tehnikumu. Tie bija skaisti četri gadi. Tur dzima draudzība, dzima mīlestība. Vēl šodien saku paldies par vispusīgajām mācībām un praksēm. Tehnikuma pirmo ceļa maizi- diplomu ar specialitāti zootehniķis- saņēmu 1973. gada 1.martā. Vēlāk sekoja citas mācību iestādes, bet atmiņas par pirmo skolu un tehnikumu silda un ieceļ saulītē.

Lasot un klausoties par skolu slēgšanu par to, cik sāpīgi tas ir visiem un to, ka negribas mācīties pilsētas skolās es pilnībā saprotu bērnus. Jo zinu ko tas nozīmē, mācīties lielā klasē un reizēm justies kā neglītajam pīlēnam.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kādreiz taču skolas bija lepnums un nepieciešamība.

Turu rokā Aleksandra Grīna „Pelēkais jātnieks’’ Un lasu-,, Ernsts Gliks, alūksniešu draudzes gans, bija no to pulka, kam jau ir padomā jauns un atkal steidzīgs darbs. Tikko ticis galā ar Bībeles tulkošanu, viņš sāka izvest savu sen jau iecerēto domu par skolām Vidzemes latviešu zemniekiem’’ Tika pieminēta arī Beja, bet tās zemnieks Pēteris Krauklis. Ko šodien teiktu Gliks, ko teiktu Bejas zemnieks? Jo 1867 gada celtā skola 2023. gadā slēgta. Tiesa vēlāk par pieminētajiem, bet nu jau Slēgtās Bejas skolas zvans iemūžināts akmenī. Ar dalītām jūtām lasu 1987. gada 1. Augusta brošūru, kad Alūksnes rajona Tautas izglītības nodaļa Bejas astoņgadīgā skola svinēja 120 gadus. Bejas skolā mainījušās skolēnu un skolotāju paaudzes, vēsturei saglabājot paliekošo lomu. Skola ir slēgta, bet ne bejeniešu sirdīs. Tie no paaudzes uz paaudzi turēs godā kā to, jau darījuši. Tā mīlestība nekad nezudīs.

Skolas ilggadējā skolotāja Aldona Atgāze, nu jau nelaiķe, savā dzejā par to rakstījusi- ,,Ej uz vakariem vai ej uz rītiem. Saules plūdos vai ar vēju naktīs, Bejas bērzi vienmēr atmiņās tev šalc. Atmiņās tev bērzi šalc.’’

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

1937. gada absolvents Alūksnes bērnu mūzikas skolas pedagogs savas izjūtas arī izteicis dzejā „Kaut sirmi mati, gurdums soļus saista. Pie tevis nāku kluss uz pazemīgs. Tu manim vienmēr- dižena un skaista. Bet es tev savējais un vajadzīgs’’

Skola katru gadu gaidīs savējos. Nesenie absolventi un dzīves pieredzes rūdītie cilvēki nāks uz satikšanos ar savu skolu. Domās piekrītu luterāņu mācītāja Ilgvara Matīsa, arī šīs skolas absolventam, iesvētot Bejas pamatskolas vides objektu, ka viss vienmēr sakārtojas un pavēršas uz labo. Savas pārdomas par Bejas pamatskolu beigšu ar bejeniešu iemīļotās dziesmas, kurai mūziku sacerējis Ģederts Ramanis un vārdus devis Ziedonis Purvs, vārsmām. „Nāks daudzi gadi. Nāks un atkal aizies. Pret jaunām tālēm aicinās ik rīts. Bet mīļā skola, tavu ceļa maizi, mēs paņemsim uz visu mūžu līdz’’

Pa atmiņu nerimstošo straumi un izkāpju laukā pie Malienas pamatskolas (attēlā). Tā man ir īpaši mīļa. Arī pie tās ir piemiņas akmens (attēlā)

Tuva man tā kļuva, kad sāku strādāt sociālās aprūpes centrā ,Alūksne’’ un Malienas skolas skolotāja Gunta Vancāne piedāvājās ar bērniem atbraukt un iepriecināt iemītniekus ar koncertu. Šī saikne ar katru apciemojumu nostiprinājās, visi gaidīja skolēnus no Malienas, jo daudzi tur paši bija dzīvojuši un mācījušies. Tā bija arī satikšanās. Kad atklāja sociālās aprūpes centru Mālupes pagasta „Pīlādžos’’ skolēni ar savām skolotājām brauca ar koncertiem iepriecināt. Tā pirms nieka diviem gadiem 7. janvārī sociālās aprūpes centra iemītnieki ar neviltotu prieku sagaidīju mīļus ciemiņus no Malienas pamatskolas. Skolēnus no pirmās līdz devītajai klasei, kuri ieradās kopā ar savām skolotājām Inesi Vilciņu un Guntu Vancāni, lai iepriecinātu ar Hermaņa Paukša lugu „Egle’’ Ieguvēji bija visi – gan klausītāji, gan tie, kuri mācījās iepriecināt. Skolas vadība neliedza transportu un tas bija ļoti mīļi no viņu puses. No sociālās aprūpes centra, Alūksne’’ skolotājas Guntas aicināti kopā ar stiprākiem iemītniekiem apmeklējām skolu un galvenais Aleksandra Pelēča- saukta Aļa istabu. Tā bija skolotājas iekārtota- viņas sirds darbs- nenovērtējams. Aleksandrs Pelēcis- rakstniece un skolotāja Lūcija Ķuzāne savā monogrāfijā „Aleksandrs Dzejnieks un viņa laiks’’ raksta, ka monogrāfija veltīta malēnietim- rakstniekam ar dzejisku dvēseli. Gunta Vancāne pastāstīja vairāk par viņu. „Sagaidot Malienas pagasta skolas 140 gadu jubileju, tur iekārtota Aļa jeb rakstnieka Aleksandra Pelēča istaba.

Plāksne pie ēkas vēsta, ka tā ir A.Pelēča pirmā skola, kur viņš mācījās no 1927. līdz 1934.gadam.

Aļa istabā izvietotas vēstures liecības par skolu un rakstnieka dzīvi. Uz vecā skolas rakstāmgalda atrodas A. Pelēča fotogrāfija un Sibīrijas laikā darinātais kalendārs, kas atšķirts 1995. gada 12. oktobrī – dienā, kad rakstnieks miris.”

“Rakstnieks dzimis Mālupes “Ķikšos”, bet skolojies Malienas pamatskolā un Alūksnes ģimnāzijā. Bērnībā gan skolā, gan mājās rakstnieks saukts par Ali, jo, kā pats saka savos  stāstos par bērnu dienām grāmatā “Puisiska dvēsele”, “kurš gan varēja izrunāt to garo – Aleksandrs”.

“Aļa istabā jau notikušas pirmās dzejas stundas Dzejas dienās, kad runājām dzejoļus no Aleksandra Pelēča manuskripta bērnu dzejoļu krājumam “Čabiņš”, kas diemžēl dienasgaismu vēl nav ieraudzījis. Ir sagaidīti arī pirmie ciemiņi – skolas absolventi, bērni un bērnu vecāki.” Attēlā skolotāja stāsta bērniem par rakstnieku.

,,Šī ir mana, mana brāļa, mana vīra Ilmāra un bērnu skola. Malienas pamatskolu beidzu 1977. Skolā, kad dzima bērni strādāju par apkopēju, sētnieci. Pirmajā skolas dienā vīrs brauc uz skolu un pasniedz ziedus savai audzinātājai Guntai Vancānei (toreiz vēl Līcei), viņa bija audzinātāja arī vecākajam dēlam Aivaram un jaunākajam Andrim.’’, Tā savās atmiņās dalās Malienas pagasta iedzīvotāja Aija Balode

Par gaidāmajām skolu reformām jau laikraksts „Alūksnes ziņas’’ raksta jau 2015. gada 2. Aprīļa numurā. „Redzams, ka visa pamatskolas pastāvēt nevarēs, taču esmu pārliecināta, ka 1.līdz 4. Vai 1. līdz 6. klases vajadzētu saglabāt katrā līdzšinējā pagastā, kur vēl ir skola, arī Mārkalnē’’ Elita Laiva. „Es ļoti ceru, ka skolu stratēģijās parādīsies labas idejas-,,rozīnītes’’ no vietējiem cilvēkiem, kā viņi saskata savas skolas nākotni. Diemžēl skolēnu skaits no vadā ir ļoti samazinājies un nekad vairs nebūs tā, kā bija,’’ Aivars Fomins, ka nebūs vairs tā kā bija uzsver arī Alūksnes novada Izglītības pārvaldes vadītāja Gunta Kupča. Tā pamazām vien skola aiz skolas aizvēra durvis. Varētu jautāt, cik pārdomāti tas tika darīts, kaut vai runājot par Pededzes pamatskolu. Jo tajā pašā avīzē skolas direktore Selga Bībere izsaka savu viedokli: „Analizējot demogrāfisko situāciju, paredzam, ka Pededzes pamatskolā turpmākos piecus gadus būs stabils skolēnu skaits’’ Vēl citēšu no šīs pašas avīzes Elitu Laivu: ,,Izveidojot 2009. gadā Alūksnes novadu, tika likvidētas trīs pamatskolas- Zeltiņos, Veclaicenē un Annā, visas simtgadīgās skolas. Šobrīd ēkas Annā un Veclaicenē ir nepagūtas, vienīgi Zeltiņu skolas ēka. Tur iekārtots Zeltiņu pagasta muzejs’’. Toreiz savu viedokli izteica arī Malienas pamatskolas direktore Ieva Baltā- Pilsētniece. „ Malienā ceturto gadu īstenojam profesionāli orientētu mācību programmu, kurā skolēni padziļināti apgūst mājturību, bērniem ir iespējas apmeklēt dažādas fakultatīvas nodarbības, piemēram, veidošanu, papīra plastiku, etnogrāfiju, ēdienu gatavošanu. Esam atvērti pagasta iedzīvotājiem- skolā Malienas bērnu un ģimenes atbalsta centrs’’.

Toreiz tas likās neiespējami, ka slēgs Malienas skolu. Tik jauka vieta. Nav tālu bērnu dārzs, kur kvalitatīvi sagatavo bērnus skolai. Kur vēl labāk? Bet nu tas ir noticis. Nav arī vairāk Aļa istaba. Esot viss izdalīts- Alūksnes muzejam daļa, kaut kas arī ciemam atstāts. Ēku kādu laiku uzturēšot pašvaldība. Cik ilgi tas būs? Kas notiks tālāk jo ēka ir tiešām labi saglabāta. Tur bija laba ēdnīca- ideāla vieta ierīkot viesu namu vai ēdnīcu un galvenais atgriezt atpakaļ Aleksandru Pelēci- savā skolā. Vismaz ierīkot muzeju. Pieredzi mācīties no Zeltiņiem. „ Lai vienotu pagātni un tagadni- stāstītu jaunajiem, kas nezina un vecajiem, kas aizmirsuši, ka mūsu varēšanas spēks ir paaudžu pēctecībā,’’ Lūcija Ķuzāne. Atliek tikai pievienoties un ticēt, ka turpmāk ēka nemās ar akliem logiem. Lai izdodas! Bet pārējiem izturību un apgūt zināšanas jo tās ir kā upe ar tās nerimstošo straumi. Ticēsim, ka skolas vairs nesamazināsies.

Ieva Pētersone, foto: no Guntas Vancānes arhīva

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Alūksniešiem.lv komanda.