Ieva Pētersone
Turp es devos 27. oktobrī. Braucu ar autobusu līdz Annas centram un tad kādus kilometrus uz priekšu, līdz nonācu līdz norādei Ezeriņu kapsēta. Varēja jau ātrāk aizbraukt, bet vienmēr atliku, atradu iemeslu kāpēc nebraukt. Bet arī manām šaubām pienāca zaļā gaisma. Kad tad, ja ne tagad, kad lapu zeltu jau drīz nomainīs sniegs? arī todien zeme bija jau klāta pirmajām pārslām. Ir taču veļu laiks, klusuma, miera un pārdomu laiks. Laiks, kad vistuvāk saplūstam kopā ar tiem, kuru dvēseles ir mūžībā. Tā iepazinusies ar autobusu sarakstu 27. oktobrī 9.20 ar gulbenieti aizbraucu līdz Annas centram. Arī piektdien šis autobuss kursē.bet izvēlējos pirmdienu. Gāju un iemūžināju redzēto. Ezeriņu kapos esmu bijusi pāra reizes, bet tās bija bēres, kad Mūžības dārzus vēra, kādi aprūpes centru iemītnieki no Alūksnes un Mālupes, bet no tā laika jau pagājuši vairāki gadi. Bet šoreiz gāju satikties ar viņiem, lai pateiktu paldies, ka viņi bija, strādāja.
Mani ļoti nomierina lauku kapsētas, tās patiesi ir miera ostas šodienas steigai. Ezeriņu kapi tāpat kā citi mūsu novada kapi ir kopti un ar mīļām rokām. Laika man pietika, un es nesteidzīgi apstaigāju kapsētu, sasveicinājos kā ar cilvēkiem, kuri nebūt nav miruši, tikai pārgājuši citā dimensijā. Īpaši mīļa tikšanās man bija ar Annas skolas skolotāju Venerandu Tomu, mīļi sauktu par Veņu. Es viņu iepazinu sociālās aprūpes centrā ,,Alūksne’ ’ar izteiktām veselības problēmām, bet tas nekavēja viņu skaisti krāsot un apkalpot, pienest ūdeni guļošajai istabas biedrenei. Ļoti viesmīlīga un kārtīga. Jā, arī dziedāja, tolaik aprūpes centrā Ilze Briediņa reizi nedēļā vadīja klientiem muzikālās stundas. Veneranda pirmā ieradās uz nodarbību. Priecājās par ciemiņiem, to netrūka. Apciemoja kolēģi, draugi, bijušie audzēkņi. Paciemojusies pie Venerandas, apstājos pie Aīdas Auziņas, kāda sagadīšanās, ka viņas mūža māja ir turpat netālu! Arī ļoti pazīstama, liela dziedātāja no sociālās aprūpes centra „Pīlādžiem’’ Satikos arī ar Āriju Dunci bibliotekāri Annas pagastā. Nu jau kādu laiku debesu dārzos darbojas ar grāmatām. Tā viņi visi tur apgūlušies no sava pagasta, no Kalncempjiem, Jaunannas no vietām, kur paši dzīvi būdami brauca pie savējiem. Sāka līt lietus, brīdi apstājos laubītē, vietā, kur ietur bēru mielastu. Kapsētā nekas nebija miris, pat sēnes (attēlā) parūpējās par celmu un uzlika tam košu vainagu. Dzīve turpinās! Mums atliek tikai godīgi nodzīvot mums atvēlēto laiku. Pirms devos projām, noskatīju lūgšanu,, Mūsu tēvs’’ un saņēmusi mieru jutos kā apmeklējusi Baznīcu. Jo kapi ir svēta vieta. Tas nekas, ka biju salijusi ejot un nedaudz nosalusi, toties spirgta ar to pašu autobusu, ar kuru atbraucu (15.54 iziet no pieturas) atgriezos Alūksnē. Tagad zinu, ka visticamāk viņus apmeklēšu Vasarsvētku gaisotnē.. Saldu dusu aizgājējiem un mums pārējiem sirdī mieru un priecāties par dzīvi.
Reklāma