Alūksniete Zina Miezīte no Lauku ielas par dzīvi nesūdzas

Pie Zinas ciemojos 11. janvārī. Dienu pirms tam satikāmies veikalā, kur es iegriezos no kārtējās pastaigas. Tad arī norunājām tikšanos. Arī pirms kapu svētkiem viņu satiku nākot mājās no Alūksnes kapiem. Jau toreiz domāju, ka dzīve iet uz priekšu un vajadzētu apciemot bijušos darbiniekus no toreiz vēl esošā Alūksnes rajona pansionāta. Vasara pagāja un beidzot esmu vēlēšanos izpildījusi. Patiesībā ar Zinu mūsu ceļi krustojās tajā laikā, kad pansionātā strādāju par sanitāri, vadītāja bija Anita Pāsa, bet Zina par saimnieci virtuvē .Atceros viņu kā izveicīgu, jautru sava darba darītāju. Taču patiesībā nekā par viņu tuvāk nezināju. Kā jau tas dzīvē mēdz būt, ka vismazāk zinām par tiem, kurus ikdienā bieži satiekam. Vienu brīdi arī viņa aprūpēja cilvēkus, tolaik bija arī atsevišķi sanitāri pa nakti. Tad mūsu ceļi šķīrās,vēlāk redzēju rosāmies pa dārzu, kad nācu mājās no darba.

Zina dzīvo Lauku ielā, savu laiku nokalpojušā mājā, bet istabā ir silti jo Zina to kurinot divas reizes dienā. Mierīgi rit mūsu saruna.

Dzimusi un augusi Pededzē

Zina ir dzimusi un izaugusi Pededzē. Turpat arī gājusi skolā, par kuru tagad sāp sirds, ka nav tās skolas. –Sāpīgi, ka Ulmaņa celtā skola vairs nav-, ar asarām acīs teic Zina.

Pēc skolas beigšanas sākusi turpat kolhozā ,,Zarja’’ slaukt govis ar rokām jo tolaik vēl nav bijuši slaukšanas agregātu. –Cilvēku pietika, jaunieši arī nebēga projām, kolhoza vadība rūpējās arī par jaunajiem speciālistiem. Arī mani nosūtīja uz mācīties par veterināro feldšeri, atceras Zina.

Zina neslēpj, ka viņā rit arī poļu asinis, tas nosakot viņas temperamentu. Jo esot straujas dabas, ugunīga. Patīkot dzīvnieki. Tagad pie viņas dzīvo suns Rembo un kaķis .

Vīru pazina jau no pamatskolas laikiem.

Vīru Aivaru, pazinusi jau no skolas laikiem. Viņš bijis teicamnieks. Toreiz pat īsta draudzība nav izveidojusies. Tomēr liktenis lēma viņiem kopdzīvē nodzīvot 46 gadus.

Nu jau Aivars viņai esot kā Sargeņģelis, stiprā aizmugure no aizsaules dārziem, turp viņš devies pirms septiņiem gadiem.

Dzīvē gājis dažādi

To atzīst Zina. Arī maizes darbs mainījies un vajadzējis apgūt prasmes un vajadzīgās iemaņas. Kamēr vīrs bijis dzīvs, tikmēr nekas neliecies par grūtu. Nu jau pats par sevi solis paliekot gausāks. Zina neslēpj, ka plecos jau uzgūluši turpat 77 gadi. Sāpīgi bijis pavadīt zemes klēpī pirmdzimto meitiņu, kurai būtu 10. Janvārī 54 gadi.

Sākumā dzīvojusi Apes ielā

Tur kopā ar vīru nodzīvojuši 30 gadus, tad radusies iespēja pārnākt uz šo tagadējo dzīves vietu, kur dzīvojot jau astoņpadsmit gadus. Zina nesūdzas par dzīvi, pieņem Dievs nolikto likteni. Viņa ir kristiete un pārstāv Alūksnes pareizticīgo draudzi.

Dzīves garu uztur galvenokārt lūgšanas un tuvinieki

Lūgšanas un atmiņas par savējiem, arī dzīvi palikušajiem tuviniekiem uzturot dzīves garu. Lielu gandarījumu sniedzot mazbērni, kuri dzīvojot Rīgā un klusa doma, ka vecuma nespēkā pāries dzīvot pie mazdēla. Pagaidām viņa esot vajadzīga meitai, par kuru zināmu apsvērumu dēļ nerunājām. -Viss ir kārtībā un arī tur dzīvē iespīdēs saulīte, bilst Zina. Neatsveramu prieku dodot arī suns Rembo un kaķis, kuri pa nakti mājo siltajā istabā. Mājas sargu ar saimnieci kopā arī nobildēju pie akas, kad viņa nāca mani pavadīt. Peļu junkurs bija aizgājis savās gaitās, bet ēdiens virtuvē viņu jau gaidīja.

Kopumā ar dzīvi apmierināta

Zina Likteņa pārbaudījumus uzņem pazemīgi, priecājas par katru nodzīvo dienu.

Ir piedevusi pāri darītājiem, piedevusi sev un katru vakaru arī baznīcā izlūgusies piedošanu par grēkiem no Dieva. Izlūgusies svētību saviem mīļajiem.

-Kopumā ar dzīvi esmu apmierināta, arī pensija mani apmierina. Kaut tikai kara nebūtu un cilvēkiem būtu darbs savā zemē un novadā. Nav par ko skumt par bijušo, dzīve nav tik gara, lai dzīvotu naidā un sērās, atvadoties saka alūksniete Zina un uzaicina paciemoties vasarā ko arī apsolu.