Ieva Pētersone
Mani putni jau dzied,
Mani dārzi jau ziedus gaida
Kaut sniegā vēl dus.
Un gaida, kad debesu zilgme
Pielīs ar cīruļu treļļiem,
Un zarus ietērps zaļos dzīparos.
Kļavas jau sulas rieš,
Pa kupenām kovārņi staigā,
Kāds kaķis aizlien garām.
Ezera krastā sniegi kūst un Cepurīte
gaida pavasara dziesmu.
Roka zilgmi satver.
Debess atver vārtus
Neprātīgi nodreb sirds…
20. martā pulksten 17.33 Latvijas dabā ienāks pavasaris. Saule pamazām savu vaigu griezīs uz vasaras pusi. Tik ļoti gaidītajam viesim ir atļauta izlikšanās, mainība un nenoteiktība. Viņam piedod paagru ierašanos un arī pārlieku kavēšanos. Pavasaris pats pēc savas dabas ir dulns, negudrs un ķerts, tādi gaisīgi paliek arī cilvēki. Cilvēks jau savu atmodušos sirdi pats nepazīst un pārmet pavasarim kā teikts dziesmā,, Ak, pavasar, ak, pavasar, tu visiem sirdis dullas dar’!,,
Bet pirms tam 17. Martā Ģertrūdes diena. Šo dienu svinēja kā atmodu, kad visa dzīvā radība mostas no ziemas miega. Ticējums māca, ka šajā dienā nedrīkst ēst kāpostus un zirņus, citādi tie vasarā neaugot. Istabu slauka pirms saullēkta un gružus sadedzina, tad mušas neesot. Vēlams neko nenest no meža un nestrādāt meža darbus, lai mājās nenāktu čūskas. Šajā dienā nevajadzētu uzsākt svarīgus darbus, sevišķi sēšanu, tad tārpi metas vai dēsti nīkuļo.
21. martā Benedikta diena. Šajā dienā agri jāceļas, lai visu gadu nebūtu miegaini. Tūlīt pēc Benedikta dienas drīkst sēt, tad viss izdosies.
Lai katram pavasaris sirdī iemet sieku prieka! Ar to stiprināsimies paši un būsim kopā ar Ukrainu.
Reklāma