Ugam par laimi, dienas gaišums bija sarucis līdz vistas naga platuma tiesai, tāpēc kauna sajūta mocīja īsāku laika sprīdi kā līdz šim.
Ugam par laimi, dienas gaišums bija sarucis līdz vistas naga platuma tiesai, tāpēc kauna sajūta mocīja īsāku laika sprīdi kā līdz šim. Ja godīgi, tad tās vairs nebija tikpat kā nemaz.
– Ne es pirmais, ne pēdējais, kurš līkņā gar konteineriem! Ne es pirmais, kuru pūstošais kapitālisms izmetis mēslainē! Ne es, Uga… – tā viņš pusbalsī taisnojās savai sirdsapziņai ik pa brīdim vēl joprojām nespēdams samierināties ar dzīves pārinodarījumiem, un vēl un vēl meklēdams prātā attaisnojumus savai bezspēcībai…
Vai gan viņš vainīgs, ja ar visu savu profesionālo augstāko izglītību izrādījies valstij nenoderīgs? Izmests mēslainē! Savulaik gan nebija nekāds prastais darbs – elektroiekārtu inženieris, bet, kad filiāli likvidēja, tā te vairs nevienam viņu nevajadzēja. Vai gan viņš no darba kādreiz baidījies? Cik spējis, tik muguru liecis. Ir jau arī pavisam vienkārši darbi veikti, aizmirstot par augstskolas diplomu un pašapziņu, ka neesi nekāds prasts tukšpauris – mežā iets, vagoni krauti. Tā arī, smagi strādājot, muguru sabeidzis. Un kam nu vairs esi vajadzīgs? Gribētu jau ārstēt, bet tādos darbos strādājot vis tik daudz, cik operācijai vajadzīgs, nenopelnīsi. Tajos brīžos, kad sāpēs uznāk, zāles vienas – šņabītis. Kurš gan to nezina? Nu, sievai nepatika… Negribēja saprast! Tāpēc jau arī pameta. Savāca bērnus, mantas, aizgāja dzīvot pie vecākiem. Vai tad nezināja, ka viņam vienam to dzīvokli nenomaksāt? Tālāk nācās kulties visādi. Citu sievišķi arī bija grūti atrast – kurai tāds stutējamais vajadzīgs! Nu vairs nekā – ne kārtīga darba, ne ģimenes, ne dzīvokļa. Labi, ka Robis atvēlēja stūri savā garāžā, vēl piekodinot, lai prātīgi skatās ar pīpēšanu. Kāds nu tur prātīgi – līdz pensijai vēl pusgads, regulāru ienākumu nekādu, cik ar kādu sīku darbiņu ko izdodas nopelnīt. Un to reto reizi, kad izdodas atrast izmestu činčiku, tie ir īpaši svētki. Katrs dūms kā vīraks – pa mazam malkam izbaudāms.
– Ah, Uga, ko nu vairs par to galvu lauzīt… Vilciens jau aizgājis…- pusbalsī pie sevis purpinādams, vīrietis noliecās pie zemē stāvošajiem maisiņiem, un, pa senam ieradumam pametis steidzīgu skatienu pār plecu, pārgāja pie nākamās atkritumu tvertnes.
Sasodīts, atkal vienas tukšas bundžas un mizas… Jā, visiem dzīves līmenis iet uz leju. Ne tikai Ugam. Labi, ja kāds aiz slinkuma alus pudeles izmetis – tiek viņam arī kāds santīms maizei. Vēl jau gan tikai Ziemassvētku vakars, īstie labumi vēl visiem uz galda. Rīt, parīt, tad būs svētki arī Ugam. Jāprot tikai nenokavēt īsto brīdi. Uz šo āderi te ir nopietna konkurence.
Pacēlis skatienu pret debesīm, Uga uz mirkli pārsteigts apstājās – sen nebija redzētas tik zvaigznēm pilnas debesis! Varbūt vienkārši nebija iznācis laika paskatīties uz augšu? Lai gan – nekas jau vairs nebija kā kādreiz, arī zvaigznes un debesis. Kā toreiz, jaunībā, kad abi ar Rotu Ziemassvētku vakarā gaidīja krītošu zvaigzni, lai tad abi tai izlūgtos vienu vienīgo brīnumu – abiem uz mūžu palikt kopā… Kādas bērnišķības! Viņiem tolaik vēl nebija nekā, un Ugam – armija priekšā. Rota turpretim skaista un eleganta meitene, kurai pielūdzēju netrūka. Viņas māte vismazāk savai meitai vēlēja laimi kopā ar neizdevušos “purva bridēju” Ugu.
Lai arī viņi toreiz sagaidīja ne vienu vien zvaigzni nokrītam, vai nu abi tā pietiekami stipri nebija vēlējušies, vai ne tajā vietā stāvējuši,- jau pēc pusgada abus dzīve aizveda uz dažādām pusēm. Kas to lai zina, kurš pie tā vainīgs. Kādus pāris gadus Uga visā notikušajā vainoja Rotas māti, bet nu jau bija vienalga. Sirdī tāds kā ķirmis vēl ilgi grauza – nu kā var tā aizbraukt, ne vārda nepasakot. Bet tad nāca armijas laiks, un kaislīgā mīlestība pret Jutu ļāva aizmirst visu iepriekšējo..
Interesanti, ja tagad kristu zvaigzne, ko gan Uga vēlētos?
Uz mirkli aizdomājies, viņš apstājās ielas vidū. Varbūt vēlreiz Rotu satikt? Nē, tās tomēr tādas nodevas pagātnei, un nu jau viņa veca palikusi, kāda gan tam visam vairs nozīme. Tika jau dzirdēts – Rotai meitas un mazmeitas.
Labāk vēlēties kaut ko derīgāku – kādu nejauši izmestu desmit latu banknoti atrast! Tad arī pašam kāds svētku prieciņš tiktu. Protams, varētu jau gribēt, lai kāds garāmgājējs izrādās nepārspējams sirds cilvēks un vienkārši tāpat – Ziemassvētkos – uzdāvina kādu piecīti.
Bet tā jau gan tagad kāds kaut ko par velti dos! Nu labi, Uga jau var arī atstrādāt – malciņu saskaldīt, šķūnītim jumtu salabot, skursteni iztīrīt. Grūti jau ziemā ar gadījuma darbiem piepelnīties. Bet kurš gan vainīgs, ja viņu pat par sētnieku neņem? Klusībā pie sevis dzīvi gānīdams, Uga turpināja meklējumus.
Ja kas, viņš vispār necieta Ziemassvētkus. Ugu kaitināja Ziemassvētku dekorācijas, dāvanu pirkšanas drudzis, bet visvairāk jau visur dzirdamās runas par bagātīgu svētku galdu… Tas viss pastiprināja jau tā esošo vientulības un tukšuma sajūtu.
Ar plaukstu noslaucījis uz soliņa sasnigušo sniegu, Uga uz brīdi apsēdās – dīvains sagurums iemetās kājās. Varbūt no domas – šajā svētku vakarā esmu pavisam viens un nevienam nevajadzīgs?
– Nevienam gar tevi, Uga, nav nekādas daļas – ne sievai, ne dēliem. Kur tagad tavas mājas! Kur jumts un ģimenes siltums! Kas gan es tagad esmu? Un tev, Dievs? Vai Tev es esmu vajadzīgs?… – Uga kā suns raudāja uz mēnesi. Pār vaigu aizritēja tikpat vientuļa asara, cik viņš pats savā apziņā.
– Neviens mani negrib! Neviens, kurš man varētu būt līdzās….
***
Rota savu dzīvi bija ievadījusi daudz mierīgākā un stabilākā gultnē. Mūžu godīgi un ar lielu pašatdevi nostrādājusi, bērnus izaudzinājusi un savās gaitās palaidusi, vīru pirms sešiem gadiem apglabājusi. Nu dienas cita citai sekoja ierastā mierīgā ritmā. Nekādi lielie darbi jau nebija veicami – pensija nopelnīta, nu varēja atļauties dzīvot sev. Pusi dienas aizpildīja pastaigas uz veikalu pēc klaipiņa maizes, un parka stūrī baložiem un zvirbuļiem to izdrupinot. Vakari saritinājās vienā siltā kamolā, visi kā viens grodi ritēdami – ar grāmatu rokā, kādu cimdu vai zeķu pāri adot.
Jau pagājušajos Ziemassvētkos veselu grozu cimdu viņa bija uz sociālo nodaļu aiznesusi, lai tad nu tur paši skatās, kam spiedīgāka vajadzība. Rokām darbs gan jau bija tik ierasts, ka prātu bija pagrūti pie tā noturēt. Tuvojoties Ziemassvētkiem, tas kļuva pavisam nemierīgs. Šogad pirksti tādi kā mezglaināki, adatas stīvākas, tāpēc adījumu grozs tāds paknapāks. Rotai pašai tas nemaz tik ļoti nepatika.
Varbūt meitas ar mazbērniem atbrauks, tiem dāvanas un pīrāgi gādājami… Pirmajos Ziemassvētkos parasti viņi vienmēr bija klāt. Lai arī uz kādām dažām stundām, bet tāpat – bija ko gaidīt.
Tāpēc arī Ziemassvētku vakars nelikās tik garš. Kādu brīdi pēc baznīcas apmeklējuma gan palika tā kā skumji – viena… Bet tad domas apskaidrojās un viss nostājās savā vietā.
Ne velti Dievs šajā gada tumšākajā laikā ir sūtījis savu Dēlu, ar to vēlēdamies kļūt ikvienam tuvāks un sasniedzamāks. Ne velti ikviens tiek aicināts iejusties klusuma noskaņās, pacelt acis pret debesīm un paraudzīties uz sevi un apkārtējiem cilvēkiem ar mazliet citādu izpratni. Šis laiks tiek dots, lai sev pavaicātu – vai šajā steigā, burzmā un troksnī neesmu piemirsis kādu sev tuvu un nozīmīgu cilvēku?
Rota zināja, ka Ziemassvētku nakts ir laiks, kad paveras debesis un brīnumaini mirdzošs loks tās savieno ar zemi. Lai šim notikumam varētu iekšēji sagatavoties, vajadzīgs visu aptverošs klusums un miers. Brīži, kad ieklausīties sevī un sadzirdēt citus. Meitām un mazbērniem viņa bieži bija stāstījusi šo dievišķā brīnuma piedzimšanas stāstu, neaizmirstot piebilst, ka šis ir nesavtīgas došanas un dāvināšanas laiks, kurā pats galvenais – dalīties savā sirds siltumā, priekā un mīlestībā.
Aizdegusi uz galda uzliktās sveces, Rota satinās lielajā plecu lakatā un izgāja uz balkona – pa dienu bija aizmirsies barotavā putniem uzbērt maizes drupatiņas. Kā zvaigznēm piebērta debesu bļoda pāri visam klājās svētku nakts. Pasakaini greznas debesis ar miljoniem aizdegtām sveču liesmiņām. Rotai aizrāvās elpa. Tikai retu reizi tādu krāšņumu varēja manīt!
Tajā ziemā drīz pēc vīra aiziešanas viņsaulē katra zvaigzne likās kā debesīs ieausts sveiciens no viņa, bet tā visspožākā – dvēselīte savā starojošajā spožumā…
Vai tajā decembra naktī īsi pirms Ziemassvētkiem, kad dzima otrā meitiņa, tad debesis viņai platā smaidā jautāja – nu, kura zvaigznīte būs tavējā?
Vai tajā pavisam pagātnē aizslīdējušajā naktī, kad Uga karstā elpa uz pakauša dedzināja prātu, kad domas pacēlās līdz zvaigznēm, un tas klusais solījums, kas nokrita no debesīm – uz mūžu – šķita viss uz pasaules… Kad neprāts pārauga kaislībā, kuru nekādi ūdensplūdi nebūtu apturējuši. Tā vismaz toreiz domāja viņi abi…
Rota noskurinājās – vai nu no ziemas nakts vēsuma, vai atmiņām – par mātes trakojošajām dusmām, par kategorisko lēmumu pārvākties uz dzīvi citur, kur nekāds Uga netiks klāt viņas meitai. Rotai lemta cita dzīve – māte par to bija pārliecināta un jau bija noskatījusi viņai pārtikušu un nopietnu vīru. Tikai Rota pati to negribēja. Nelīdzēja asaras un lūgšanās, – Ugam nebija lemts uzzināt, ka Rotas pirmā meita Una ir viena no tās nakts krītošās zvaigznes solījumiem. Tolaik Rota vēlējās – “es gribētu, lai pirmā mums būtu meitiņa…”
Aukstums bija piezadzies pavisam tuvu – Rota ievīstījās vēl ciešāk lakatā, bet iet atpakaļ istabā negribējās. Tad viņas uzmanību piesaistīja uz soliņa sēdoša vientuļa cilvēka siluets. Laikam jau kādu gaida… Domu pavediens bija pārtrūcis, un, vēl mirkli ieklausījusies klusumā, Rota atgriezās istabā.
Tomēr kaut kāds nemiers pēc brīža lika vēlreiz paskatīties laukā – vai vientuļais sēdētājs vēl ir turpat? Varbūt jau kādu sagaidījis un aizgājis…
Pēc kāda laiciņa – vēlreiz… Nu jau gan būs nosalis un vairs nebūs…
– Cik ilgi tā nekustīgi var sēdēt?
– Rota jau sāka uztraukties.
– Varbūt viņam kļuvis slikti? No šīs domas sarosījās Rotas līdzjūtības instinkti, un, uzvilkusi mēteli, viņa devās laukā. Steidzās, jo nu bija pārņēmusi savāda sajūta – nenokavēt. Ja nu pa šo laiku, kamēr viņa nokāps pa trepēm, vīrietim būs palicis pavisam slikti? Vai – viņš jau būs aizgājis? Rota gan sevi norāja – muļķe, tad jau labi vien būs! Kas to lai zina, kas viņš tāds! Varbūt piedzēries!
Tomēr vīrietis vēl sēdēja. Lēnām tuvojoties viņam, Rota manīja – savādi atsvešinātu, neko neredzošu skatienu viņš lūkojās debesīs….
– Labvakar! Priecīgus Ziemassvētkus laikam lieki novēlēt,- Rota uzrunāja sēdētāju…
Tikai pēc krietna brīža viņš pagrieza galvu sievietes virzienā.
– Kādus Ziemassvētkus? Es neciešu Ziemassvētkus…- vīrietis aizsmakušā balsī noteica. – Tie nes tikai sāpes sirdī. Vientulības un pamestības sajūtu.
– Šajā vakarā tā nevajadzētu justies,- Rota iebilda. – Es arī zinu, ka nomācošā vientulības sajūta visstiprāk mēdz pārņemt tieši Ziemassvētku vakarā. Tieši tāpēc jau Ziemassvētku vakarā pasaulē ir nācis Dieva dēls, lai atbalstītu visus noskumušos un vientuļos.
Beidzot, laikam ieklausījies Rotas vārdos, vīrietis pagriezās uz viņas pusi. Pustumsā grūti bija ko saskatīt, tomēr īsu brīdi vīrieša sejā jautās kas pazīstams. Lēnām pieceldamies, viņš nostājās iepretim Rotai, tad paspēra soli tuvāk un noņēma cepuri.
– Rota?
Tikai pēc ilga klusuma mirkļa, kurā, šķita, dzirdami bija tikai divu cilvēku sirdspuksti, Rota ierunājās:
– Arī es šovakar esmu viena. Lai arī laiks mūs ļoti izmainījis, es labprāt parunātos ar tevi, Uga.. Vai tu ienāktu pie manis?
***
Savāds vakars – tā viņi abi sprieda jau pēc krietnas stundas, kad Rota bija piespiedusi Ugam izkarsēties karstā vannā, uzvilkt vilnas zeķes un viņas pašu lielāko svīteri. Nepieciešamība darboties un par kādu rūpēties Rotas vaigos bija atgriezusi jaunavīgo sārtumu, un arī Uga izskatījās par pāris desmit gadiem jaunāks. Bija tik patīkami vērot sievietes rosīšanos ap sevi. Ak, muļķis, kā viņš to visu tā vienkārši bija varējis pazaudēt! Laikam jau pārāk maz bija gribējis paturēt. Bija ļāvis visam iet pašplūsmā. Nebija jau viņš tāds nelga, lai nesaprastu – dots devējam atdodas…
Sēžot pretim Ugam un pārrunājot dzīvi, Rotas domas atkal pārcēlās pagātnē. Nu jau vairs nevajadzēja neko slēpt – mātes, kas iebilstu, vairs nebija.. Uga klausījās klusējot.
Tad savukārt viņš drusku pasūdzējās par sprunguļiem dzīves ratu riteņos, bet – bija tik nebijuši labi, bija tāda mājīguma sajūta, ka gribējās tikai klausīties. Uga ļāva runāt Rotai, jo vārdi, ko viņa teica, bija tik vienkārši un saprotami.
Kādā brīdī starp kūpošām tējas tasēm viņš pat pasmējās:
-Tu jau runā kā mācītājs!
Bet tie bija labvēlīgi smiekli. Ar Ugu sen neviens tā nebija runājis. Un kāpēc gan viņš pats agrāk par savu dzīvi tā nebija padomājis? Nekādas jaunas patiesības jau Rota neatklāja. Viņa tikai lika meklēt atbildes sevī. Nojaust, sataustīt, saprast un izjust.
Viens Rotas jautājums Ugam lika aizdomāties pavisam nopietni – vai aiz sāpēm un netaisnības sajūtas, kuru pārdzīvoju šobrīd, nepaliek nesaskatīti citi cilvēki, kuriem es patiešām esmu vajadzīgs?
Pirms likties gulēt Rotas saklātajā gultā, Uga saņēma rokās viņas plaukstu:
– Es ar visu atlikušo dzīvi tev nevarētu atmaksāt par šo vakaru… Tu man devi tik daudz. Ar savu sirds siltumu, sapratni un cilvēcību. Tu esi brīnums.
Samulsusi no Uga vārdiem, Rota atbrīvoja plaukstu un ar smaidu aicināja:
– Pieiesim pie loga. Gan jau arī tu pamanīji zvaigžņu pilnās debesis. Varbūt kāda pasaka priekšā, kā dzīvot tālāk. Varbūt kāda krīt…
Satinušies mēteļos, plecu pie pleca viņi klusējot stāvēja uz balkona un vēroja naksnīgās debesis. Zvaigznes. Kā tās uz īsu brīdi spožāk uzmirgo – it kā ar aci pamirkšķinot, un tad ar slaidu loku graciozi pamet debess velvi. Kāda no tām krita tieši Ugam uz galvas. Bērnišķīgā priekā pastiepis roku, viņš skaļi izsaucās:
– Mana!
Manīdams, ka Rota pasmaida, viņš vēl un vēlreiz atkārtoja šo žestu. Tas abos izsauca tādu jautrību, kādu Uga neatcerējās sen pieredzējis. Apskāvušies viņi turējās viens pie otra un smējās ilgus gadus aizturētiem smiekliem – līdz asarām. Ik pa brīdim teatrāli izstiepdams roku pret debesīm, Uga sauca:
– Mana! – un, ieslēpis seju Rotas matos, čukstēja viņai ausī:
– Vai mana?
Smiekli bija pierimuši, un Rota kādu brīdi klusēja. Pavērusies debesīs, viņa mudināja Ugu:
– Tu redzi, cik tur vēl ir daudz zvaigžņu? Tā bija tikai vīzija, kuru tu nupat ķēri. Tā īstā, tavējā, vēl ir tur, augšā. Tev tikai tā jāsajūt. Padomā par to, ko es tev teicu. Un tad vēlies.
Vēl ilgi abi, plecu pie pleca stāvēja uz balkona, un Rota atkal runāja par sirds siltumu, došanas brīnumu, atbildību un drosmi. Pieņemt lēmumus un tos īstenot. Un Uga saprata, ka nekas viņa dzīvē vēl nav beidzies – viņam vēl ir daudz laika un daudz spēka.
