Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane vienmēr vēlas būt kādam noderīga. Lai arī reizēm šķiet, ka tas ir bezjēdzīgi, Marina allaž cenšas izpalīdzēt ikvienam, ja vien tas ir viņas spēkos.
Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane vienmēr vēlas būt kādam noderīga. Lai arī reizēm šķiet, ka tas ir bezjēdzīgi, Marina allaž cenšas izpalīdzēt ikvienam, ja vien tas ir viņas spēkos.
M.Ramane ir dzimusi, augusi un joprojām dzīvo Alsviķos. “Esmu dzimusi septembrī. Man ir paveicies gan ar dzimšanas, gan vārdadienu. Mani nesaista dāvanas, jubilejas reizēs daudz labprātāk saņemu ziedus. Vārdadienā tās ir dažādas vasaras puķes, bet dzimšanas dienā – mārtiņrozes, gladiolas. Man patīk puķes,” atklāj Marina.
Viņa aizdomājas un secina, ka laiks skrien vēja spārniem. No bērnības un jaunības dienām ir palikušas tikai skaistas atmiņas.
Rūpējās par brāļiem
Marina atzīst, ka viņas bērnība nebija bezrūpīga. “Tagad bērniem vasarā nav ko darīt. Prieks, ka ir kāda nometne, kur piedalīties, vai atrodas kāds darbs mājās. Mēs vasaras brīvlaikā ravējām bietes, ganījām govis un priecājāmies, ka kopā ar pieaugušajiem varējām stāvēt rindā pēc godīgi nopelnītās naudas. Kāds prieks pārņēma, kad par savu naudu varēja sev kaut ko nopirkt!” spriež Marina.
Sieviete stāsta, ka viņas mamma daudz laika pavadīja darbā. Marina bija vecākais bērns ģimenē, tāpēc viņai bija jāuzņemas rūpes par abiem jaunākajiem brāļiem un jāpaveic visi viņai uzticētie darbi. Brīvajā laikā kopā ar vienaudžiem Marina izdomāja dažādas interesantas nodarbes.
“Es ne mirkli nenožēloju, ka man bērnībā bija jāstrādā. Esmu daudz ko iemācījusies, tas man ir noderējis turpmākajā dzīvē. Mana ģimene nebija sevišķi pārtikusi, tādēļ nācās sūri un grūti strādāt, lai varētu dzīvot pēc iespējas labāk. Esmu iemācījusies visu sasniegt pašas spēkiem. Man nekas nekrīt no gaisa. Viss, kas man pieder, ir pašas sarūpēts, bet svarīgākais, ka to neviens nevar atņemt,” ir pārliecināta M.Ramane.
Iesaistījās aktivitātēs
M.Ramanes skolas gaitas aizritēja Alūksnes vidusskolā. “Mācoties pirmajās klasēs, dzīvoju Alūksnē pie mammas audžuvecākiem. Savus vecākus apciemoju tikai brīvdienās. Kad nedaudz paaugos, mājup braucu katru dienu,” stāsta Marina. Viņa atzīst, ka skolas laiks bija jauks. Skolas laikā Marina daudz sportoja. “Man bija jauks treneris Ilgvars Vaskis. Es piedalījos gan vieglatlētikas sacensībās, gan ziemā slēpoju. Kādā no rudens krosiem ieguvu pirmo vietu rajonā,” stāsta sieviete.
Skolas laikā Marina aktīvi iesaistījās arī dažādās sabiedriskajās aktivitātēs. Viņa darbojās draudzības klubos, dejoja jauniešu deju kolektīvā, arī deju kopā “Jānis”. Protams, neiztika arī bez nerātnībām. Ar draudzeni, kas dzīvoja Strautiņos, viņas šad tad “bastoja” stundas. “No rīta devāmies uz Alūksni (it kā uz skolu), bet pašas prom uz bānīti un braucām uz Gulbeni, kur dzīvojām visu dienu, pēcpusdienā ar bānīti braucām atpakaļ uz mājām,” stāsta Marina. Viņa atklāj, ka bieži ciemojusies pie draudzenes Strautiņos. Kādā ballē viņa iepazinās ar Raiti Ramani – savu tagadējo vīru, bet tobrīd viņi vēl bija jauni, katrs ar saviem mērķiem, tādēļ viņu ceļi šķīrās.
Nepabeidza studijas
M.Ramane atklāj, ka viņa nebija izcilniece. “Līdz 8.klasei mācījos labi, bet vidusskolā manas sekmes nedaudz pasliktinājās. Tas droši vien tāpēc, ka daudz iesaistījos dažādās aktivitātēs,” spriež sieviete. Mācoties 10.klasē, Marina brauca uz Pleskavu uz sagatavošanas kursiem, cerot, ka varēs iestāties pedagoģiskajā institūtā, tomēr saprata, ka viņa nevēlas tur mācīties. Vienubrīd viņa bija nolēmusi kļūt par sporta skolotāju, tomēr uzzinājusi, ka būs jāstudē bioloģija, Marina atmeta šo domu un nolēma izmēģināt laimi Liepājas pedagoģiskajā augstskolā, diemžēl viņa neizturēja iestājpārbaudījumus.
1984.gadā viņa sāka strādāt Alūksnes 1.vidusskolā par pionieru vadītāju. Pēc apgūtiem kursiem, kādu laiku viņa sākumskolas klasēs mācīja arī krievu valodu. 1986.gadā Marina sāka strādāt Alsviķu pirmsskolas izglītības iestādē, bet jau nākamajā gadā viņa atkārtoti stājās augstskolā Liepājā, šoreiz sekmīgi.
Liktenim bija labpaticis, ka studiju laikā atkal krustojās Marinas un Raita ceļi. “Raitis man piezvanīja, un mēs atkal sākām tikties. 1990.gadā, kad man bija jābeidz trešais kurss, daudz svarīgāka šķita mīlestība un kāzu rīkošana, tādēļ studijas tā arī nepabeidzu. To, protams, šobrīd nožēloju, bet tobrīd nekas cits neeksistēja,” atzīst sieviete.
Svinēs jubileju
Marina spriež, ka viņas dzīvi nepārtraukti ir grozījis liktenis. “1989.gadā Alsviķu kultūras nams palika bez vadītāja. Viņa vietā vajadzēja stāties mākslinieciskās daļas vadītājai, bet viņa saslima, turklāt viņas slimība bija ilgstoša. Es tobrīd dejoju deju kolektīvā un piestrādāju kultūras namā par kasieri. Tuvojoties Jaungadam, man palūdza sarīkot pasākumu,” stāsta kultūras nama vadītāja. Ar šo pasākumu arī sākās Marinas kultūras darba organizatores darbība. Līdz 1995.gadam viņa turpināja strādāt pirmsskolas izglītības iestādē, kā arī pusslodzi strādāja kultūras namā, bet 1995.gadā viņa sāka veikt kultūras nama vadītājas pienākumus. “Nākamgad varēšu svinēt desmit gadu jubileju, kopš strādāju par kultūras nama vadītāju,” saka M.Ramane.
Rodas pēdējā mirklī
Vienmēr var apbrīnot kultūras darba organizatoru spēju iepriecināt citus ar skaistiem pasākumiem. Jautāju Marinai, kur viņa rod idejas. Brīžiem esot grūti un šķiet, ka viss jau ir redzēts, nekas jauns nenāk prātā, bet kā uzmundrinājums un stimuls turpmākai darbībai ir kāds izdevies pasākums, pēc kura var dzirdēt daudz labu vārdu.
“Varbūt man nav izcilu oratora prasmju, bet man patīk visu organizēt. Visu, ko uzņemos paveikt, paveicu tik labi, cik vien spēju. Jaunavas ir tādas. Mans trūkums ir tas, ka nevaru visu padarīt laikus, reizēm sēžu pēdējā naktī pirms pasākuma, bet nekad tā nav bijis, ka kaut ko neesmu paveikusi. Man pat šķiet, ka labākās idejas rodas tieši pēdējā mirklī,” saka kultūras darbiniece.
Marinai nav atbilstošas izglītības, toties viņa ir piedalījusies dažādos izbraukuma semināros un kursos, guvusi pieredzi no kolēģiem gan citos pagastos, gan arī kaimiņu rajonos. “Manuprāt, svarīgākie nav dokumenti, galvenā ir varēšana. Mans dzīves moto ir ziedot sevi, dāvājot prieku citiem,” spriež sieviete.
Strādā no sirds
M.Ramanes lielākā dzīves daļa rit kultūras namā. “Reizēm saņemu pārmetumus no ģimenes, sevišķi, kad tuvojas kāds pasākums. Tādos brīžos atgādinu, ka mēs katrs gribam kārtīgi paveikt savu darbu,” stāsta Marina, bet piebilst, ka viņa ir lielu pateicību parādā gan vīram, gan arī meitām Elīnai un Kristai. Viņi vienmēr atbalsta Marinu.
“Meitas šobrīd jau ir tādā vecumā, ka spēj parūpēties pašas par sevi, es varu paļauties uz viņām. Es ceru, ka ģimene man piedos un sapratīs, ka man ir svarīgi savu darbu paveikt tik labi, cik vien iespējams, nevis to paveikt tikai pienākuma pēc. Es strādāju no sirds,” saka kultūras nama vadītāja.
Marina atzīst, ka darbs viņai ir pirmajā vietā. “Tas ir raksturīgi manai horoskopa zīmei. Protams, reizēm šķiet, ka mājās ir daudz nepadarītu darbu, bet es mīļuprāt strādāju vēlu vakaros. Rūpējos par dārzu un māju,” saka sieviete. Marina atklāj, ka brīvajos brīžos viņa vislabprātāk strādā dārzā, aprūpē puķes. Viņai patīk arī gatavot ziemai dažādus konservus. Tomēr ir brīži, kad viņa izvēlas neko nedarīt, vienkārši atpūsties un palasīt kādu interesantu grāmatu.
